Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Svētdiena, 29. decembris
Solveiga, Ilgona

Celmlauzis uz tramplīna

Pirmo reizi kopš 1936. gada Latvija olimpiskajās spēlēs varētu būt pārstāvēta ziemeļu divcīņā. Markuss Vinogradovs (19) ir ļoti tuvu tam, lai startētu Pekinas 2022. gada olimpiādē.

Ziemas sporta veidos ģimeņu tradīciju turpinātāji Latvijā tālu nav jāmeklē. Spilgtākais piemērs ir Dukuru ģimene. Tēvs Dainis gan startēja bobslejā, taču, pateicoties viņa aizrautībai un darbībai Siguldas trasē, par pasaules visaugtākā līmeņa skeletonistiem izauga Martins un Tomass Dukuri. Kamaniņu sportā ar panākumiem startēja 2006. gada Turīnas olimpisko spēļu dalībniece Aiva Aparjode, un tagad Latvijas izlasē vadošās lomas spēlē Aivas atvases Kendija un Kristers. Ātrslidotāju Haraldu Silovu uz slidām uzlika viņa tēvs Edvīns, kurš bija PSRS izlases treka riteņbraucējs un sākumā arī trenēja dēlu šorttrekā. Haralds kļuva par Eiropas čempionu šorttrekā un pirmo sportistu, kurš vienās olimpiskajās spēlēs startējis gan šorttrekā, gan ātrslidošanā. Kalnu slēpošanā Jānis Ciaguns 70. gados plūca laurus PSRS čempionātos, PSRS Tautu spartakiādē un iekļuva PSRS izlasē startam pasaules čempionātā. Pēc neatkarības atgūšanas viņa dēls Ivars kļuva par trīskārtēju olimpieti, kvalificējoties 1998. gada Nagano, 2002. gada Soltleiksitijas un 2006. gada Turīnas olimpiskajām spēlēm. Par distanču slēpotāju Eiduku ģimeni SestDiena jau šogad rakstīja. Tēvs Ingus uz slēpēm uzlika un trenēja sešus dēlus un arī vienīgo meitu Patrīciju, kura šoziem sasniegusi pasaules elites līmeni.

Uz jautājumu, vai nākotnē Latvijai varētu būt arī pasaules līmeņa ziemeļu divcīņnieks, vectēvs un treneris Agris Kumeliņš atbildēja pieņēmuma formā: "Ļoti iespējams." Viņa entuziasms un savulaik satikšanās ar vecajiem cīņubiedriem pamudināja Latvijā atdzīvināt tramplīnlēkšanu, kas ir viena no divām ziemeļu divcīņas disciplīnām. Otra ir distanču slēpošana. Kumeliņa mazdēls Markuss Vinogradovs jau četru gadu vecumā apguva tramplīnlēkšanas iemaņas, deviņu gadu vecumā pirmo reizi nolēca no 90 metru tramplīna un tagad ir puslīdz drošs kandidāts startēšanai 2022. gada Pekinas ziemas olimpiskajās spēlēs ziemeļu divcīņā.


Nebaidīties no augstuma

Agrīnā specializācija Markusam pašam sporta veida izvēles iespējas īsti neatstāja. "Gan jau varēju izvēlēties arī kaut ko citu, bet tad būtu žēl ieguldītā darba – tomēr ilgus gadus jau trenējos šajā sporta veidā, turklāt man ziemeļu divcīņa patīk un padodas. Jau bērnībā sacensībās Igaunijā izcīnīju godalgotās vietas, un tas bija labs stimuls turpināt trenēties. Es to daru sev, nevis kādam citam."

Tramplīnlēkšana nebūs īstais sporta veids, ja ir bailes no augstuma. Tam piekrīt arī Markuss: "Man personīgi nav bail no augstuma. Ja tādas ir, tad būs grūti uzkāpt uz 90 metru tramplīna. Lēkt ir jāsāk no piecu metru tramplīna un tad pakāpeniski jāvirzās uz augšu. Jau pirmajā reizē, uzkāpjot uz 90 metru tramplīna, saprotams, ka būs bail. Tās [bailes] pariet pēc lēcieniem. Kādam būs vajadzīgi tikai pieci vai desmit, citam atkal – simt lēcienu, lai pārietu baiļu sajūta. Man itin ātri tās izgaisa. Gandarījumu dod labi izpildīts lēciens – tad ir motivācija turpināt. Lēciena laikā arī iegūstam kārtīgu adrenalīna devu."

Savukārt labam lēcienam ir nepieciešams ātrs un spēcīgs atspēriens. "To mēs trenējam jau no mazotnes. Tāllēkšana no vietas nav mūsu treniņu programmā, taču augstumā gan lecam. 1,50 metrus no vietas es uzlēktu," pārliecināts ir Markuss.

Sportists ir arī smagi kritis lēcienā no tramplīna Polijas pilsētā Škirkā. Pēc lauzta atslēgas kaula pusotru gadu viņš netrenējās, tomēr uzsver: no malas tramplīnlēkšana izskatās bīstama, taču – salīdzinājumam – kalnu slēpotāji savainojumus gūst biežāk.

"Lai daudz trenētos, vajag daudz naudas. Tad arī būs iespēja aizbraukt uz treniņnometnēm, jo Latvijā nav pat mazā tramplīna," norāda Kumeliņš. "Distanču slēpotāji arī brauc trenēties uz ārzemēm, bet viņiem izmaksas ir krietni mazākas. Mums par vienas dienas treniņiem uz tramplīna Polijā vai Slovēnijā jāmaksā 20 līdz 30 eiro. Atšķirībā no bobslejistiem, skeletonistiem vai kamaniņniekiem, kuriem arī jāmaksā par treniņiem trasē, mēs to darām no savas kabatas. Februārī aizbraucām uz pasaules junioru čempionātu un diviem Kontinentālā kausa posmiem Lahti. Es mēnesi strādāju, lai man būtu nauda šim braucienam. Bobsleja, skeletona un kamaniņnieku treneriem par finansēm galva nav jālauza, jo viņiem par darbu ar audzēkņiem maksā algu. Kad Markusam bija 16 gadi, mēs nospraudām mērķi tikt uz Pasaules kausa sacensībām, pasaules čempionātu un olimpiskajām spēlēm. Tagad ir pagājuši divi gadi, un kvalifikācijas punkti olimpiskajām spēlēm un Pasaules kausam ir sapelnīti. Šogad Markuss jau otro reizi piedalīsies pasaules čempionātā.

Rezultāti šosezon nav īpaši spoži, bet tam ir savi iemesli. Decembrī aizbraucām uz Kontinentālā kausa sacensībām Amerikā, bet pirms tam uz sniega nebijām vēl bijuši, jo Norvēģijā tā nebija. Savukārt, lai atlidotu mājās no Tronheimas Covid pandēmijas laikā, par biļeti vien Markuss samaksāja 400 eiro. Pirms tam biļetes cena bija padsmit eiro. Daudzi reisi ir atcelti, tāpēc biļešu cenas ir ievērojami augušas. Būtiska izdevumu sadaļa tagad ir Covid testi. Parēķināju, ka mēneša laikā par Covid testiem es esmu samaksājis vairāk par 700 eiro! Ar valsts atbalstu vai privātajiem sponsoriem virzīties uz priekšu būtu nesalīdzināmi vieglāk. Te arī būs atbilde uz jautājumu, vai nākotnē Latvijai varētu būt pasaules līmeņa ziemeļu divcīņnieks."

Risinājums būtu tramplīna būvniecība Latvijā, taču, pēc Kumeliņa aplēsēm, būvniecības izmaksas rēķināmas ap pieciem miljoniem eiro. "Igaunijā par tādu naudu uzbūvēja tramplīnu ar visiem modernajiem pacēlājiem, estakādi, pievadceļiem un tiesnešu mājiņu. Būsim reālisti – kamēr Latvijā nebūs tramplīna, tikmēr entuziastu aktivitātes līdzināsies pieres sišanai pret sienu. Mūsu kluba mazajiem audzēkņiem izaugsme būs tikai tādā gadījumā, ja vecāki varēs atļauties viņus sūtīt uz treniņnometnēm ārvalstīs. Bet nometnes mēs rīkojam salīdzinoši daudz – Polijā, Slovēnijā, Igaunijā... Piemēram, Slovēnijas pilsētiņā Planīcā viena diena izmaksā aptuveni 70 eiro. Tā ir maksa par dzīvošanu, ēdināšanu un lēcieniem no 90 metru tramplīna. Polijā un Somijā viens treniņš maksā 15 eiro. Dienā mums ir divi treniņi, tātad 30 eiro plus vēl dzīvošana un ēšana. Igaunijā mēs esam atraduši vietu, kur paši gatavojam ēst. Tad gan ir tā, ka vakarā pēc visiem darbiem nevaram vairs kājas pavilkt. Nometnēs parasti ir no 10 līdz 15 bērnu un divi pieaugušie. Viens novada rīta rosmi, bet otrs tajā laikā gatavo brokastis.

Siguldā Melioratoru trasei "treknajos gados" 90 metru tramplīnam jau izgatavoja vizuālo projektu, taču Ministru kabineta plauktā tas nolikts stāv un vēl ilgi stāvēs. Otepē mēs bijām treniņnometnē, un tieši tajā laikā pie tramplīna bija tikšanās visiem Baltijas valstu premjerministriem.

Igauņi noorganizēja paraugdemonstrējuma lēcienus, kurus veica arī Markuss. Kā reiz viņam izdevās labs lēciens aptuveni 100 metru tālumā. Kariņš (Latvijas premjers Krišjānis Kariņš – aut.) bija sajūsmā un teica, ka skaisti jau tas esot, bet naudu tam arī vajagot. Tādas naudas neesot. Mums jau vispirms vajadzētu 40 un 70 metru tramplīnus, lai varētu bērni trenēties. Ja mēs aizbraucam uz ārzemēm, vispirms jau ir jāsāk ar mazajiem tramplīniem, jo no 90 metriem sākumā neviens nav gatavs lēkt."

Tikmēr Igaunijas tramplīnu uzskaitīšanai ar abu roku pirkstu atlocīšanu nepietiks. Otepē ir 90, 40, 25, 15 un 10 m, Tallinā – 60, 25, 18 un 10 m, Veru – 36 un 12 m, bet Elvā – 10 m tramplīns. Toties šoziem pasaules junioru čempionātā Lahti abi igauņi ziemeļu divcīņā palika aiz Markusa.

Tramplīnu uzturēšanas izmaksu ziņā dārgākās esot slotiņas, kuras nepieciešamas treniņiem vasarā. Līdzīgi kā slēpošanas trasēs ziemā uz tramplīna pūš mākslīgo sniegu. Modernajos tramplīnos špūri no apakšas saldē. Tāda iekārta tagad ir arī Igaunijā. Ziemeļu kaimiņi esot iegādājušies arī sniega pūtēju aptuveni pusmiljona eiro vērtībā, ar kuru sniegu var ražot pat plusgrādos. Novembrī jau sākas sniega sagatavošana.


Pret vēju lido tālāk

Bez tramplīna Latvijā runāt par ziemeļu divcīņas attīstību var ļoti nosacīti. "Slēpot var iemācīties arī padsmit gados, turpretī ar tramplīnlēkšanu ir jāsāk nodarboties no bērna kājas. Markuss deviņos gados Otepē nolēca jau no 90 metru tramplīna. Tā gan nebija lēkšana, tikai nolēkšana. Atšķirība abos gadījumos ir liela. Nolecot no tramplīna, sportists aizlido 30–40 metru tālumā, savukārt lecot attālums jau sasniedz 80–100 metrus. Treniņu rezultātā attālums palielinās pakāpeniski. Šoziem lēcienu ir bijis ļoti maz – tikai ap simtu, bet vajadzēja būt jau tuvu tūkstotim. Tāpēc arī vērojama liela nestabilitāte. Somijā vienā lēcienā Markusam bija 69 metri, nākamajā – jau 84 metri. Šodien (saruna notika pirmdien – aut.) Planīcā jau bija 90 metrus tāls lēciens,» treniņu specifiku skaidro Kumeliņš.

Viņš norāda: tramplīnlēkšanā svarīgākais ir atspēriena brīdis no tā saucamā galda. Ja kustību izdara par ātru vai vēlu vai arī ja lēciens sanāk stāvs, pēc tam kaut ko izlabot lidojumā ir ļoti sarežģīti. Rezultātu ļoti ietekmē arī vējš. "Pūšot vējiņam no mugurpuses, var iekrist tādā kā bedrē, un tad nekur tālu neaizlidosi, turpretī, ja ir pretvējš, reizēm pie 70 metru atzīmes ar aci var redzēt, ka sportistu ar veiktu atspērienu īstajā brīdī gandrīz vai paceļ gaisā un lēciens ir tālāks. Ja atspēriens nav bijis labs, tad aiz 70 metru atzīmes sportists arī piezemēsies. Tā ir liela starpība." Tehnoloģiju laikmetā ar speciālu mērierīci nosaka vēja stiprumu. Ja vējš nav bijis labvēlīgs, tad ar datora palīdzību sportistam pierēķina klāt punktus. Pretēji tiesneši rīkojas, ja ir bijis parocīgs pretvējš. Uz tramplīna maina arī platformas, no kurām sāk slīdējumu lejup. "Kontinentālajās sacensībās Lahti sportisti lēca no 15. vai 16. platformas, savukārt pasaules junioru čempionātā – no 12. platformas, jo gaisa plūsma stipri bija mainījusies. Ja ir pretvējš, platformas bīda uz leju, lai sportisti nevarētu aizlidot pārāk tālu. Treneri arī izlemj, no kuras platformas sākt slīdējumu, jo ir iespēja iegūt papildu punktus. Piemēram, ja tiesneši ir nolikuši visiem 15. platformu, bet treneris savam audzēknim noliek 12. platformu un viņam ar labu atspērienu izdodas tāls lēciens, tad tiesneši pierēķina papildu punktus. Tramplīnlēcēji atšķiras pēc fiziskajiem dotumiem. Vieniem ir spēcīgs atspēriens, savukārt citi prasmīgi izmanto vēja plūsmu," nianses skaidro treneris. Ziemeļu divcīņā ir divas disciplīnas. Vienai daļai sportistu labāk sekmējas lēcienos, citiem turpretī – slēpošanā. "Kontinentālajā kausā viens sportists pēc tramplīnā ieņemtās 30. vietas slēpošanā pacēlās uz otro pozīciju. Aptuveni rēķinot, trīs metri tramplīnā līdzinās apmēram vienai minūtei slēpošanā. Apstākļu sakritības iespējamība lielāka ir tramplīnā. Slēpošanā viena mēneša laikā būs pagrūti uzlabot rezultātu par vienu minūti, turpretī tramplīnā var gadīties, ka izdodas labs lēciens un sportists aizlido desmit metrus tālāk. Jāņem vērā, ka slēpošanā rezultātu ietekmē arī slēpju un smēru izvēle."

Markusam ir samērā neliela sacensību pieredze, tāpēc esot reizes, kad mačos viņš uz tramplīna, tā teikt, sadeg. "Treniņos bijuši tāli lēcieni, bet sacensībās uz uztraukuma rēķina vairs tik labi nesanāk. Slēpošanā? Tur gan vēl ir daudz jāstrādā," atzīst treneris.


PSRS laikā bija konkurence

60. un 70. gados pats Agris Kumeliņš lēca no tramplīna. "Siguldā bobsleja trases vietā bija mākslīgā seguma 45 metru, Gleznotāju kalna Klaukās un Pļaviņās Mežezerā – 70 metru tramplīns. Pieaugušo konkurencē startēja ap divdesmit dalībniekiem, jo arī labākie juniori, kas varēja nolēkt no 70 metru tramplīna, startēja kopā ar vīriem. Septiņdesmitajos gados 40 metru tramplīnu uz betona stabiem uzbūvēja Valmierā. PSRS mēroga sacensībās Tālis Pāvuliņš izcīnīja pat medaļas, un ar Ēriku Drīliņu viņi vienmēr iekļuva labāko piecpadsmitniekā, taču pamazām tas viss noplaka. Kad braucām uz nometnēm, viss bija apmaksāts, slēpes un apģērbu iedeva. Aiznesu uz darbu atbrīvojumu, un pēc tam maksāja vidējo algu. Tajā laikā jau neviens neaizdomājās par klubu sistēmu, kurā entuziasti paši varētu kaut ko veidot, lai gan nebija jau iespējas iegādāties inventāru," atceras Kumeliņš.

Tramplīnlēkšanas atdzimšana Latvijā sākās 2006. gadā. "Nodibinājām savu klubu. Aizbraucām uz Vāciju un bijām priecīgi, ka mums uzdāvināja vecas tramplīnlēkšanas slēpes. Patiesībā slēpes nebija lietotas, jo tām pat nebija stiprinājumu, taču otrā pusē ieraudzījām uzrakstu GDR (Vācijas Demokrātiskā Republika – aut.). Kad lēkšana kādam no sportistiem sāka sekmēties, tad arī vecāki atvēra maciņus un pirka inventāru. Markusam tramplīnlēkšanas slēpe maksā ap 600 eiro. Viens komplekts ir vajadzīgs ziemai, otrs vasarai. Stiprinājumi maksā ap 350–400 eiro, līdzīga cena ir zābakiem. Kombinezona cena ir 300–350 eiro. Treniņos izmanto kombinezonus, kuri neiztur kontroli sacensībās. Piecas sešas sacensības, un kombinezons vairs nebūs derīgs. Tas vairs nebūs tik pieguļošs, vai arī mainījusies būs vēja caurlaidība. Markuss bieži nemaina, taču ir sportisti, kuri sezonas laikā nomaina pat piecus kombinezonus. Izmaksas distanču slēpošanai nav mazākas, jo ir vajadzīgi vismaz pieci slēpju komplekti. Mēs jau nobālam uz norvēģu fona, kad viņi pirms sacensībām testē slēpes saviem sportistiem."
Vaicāts par kopējām sezonas izmaksām, Kumeliņš ir izvairīgs. «"Man bail nosaukt…"


Skolojas Norvēģijā

Otro sezonu Markuss trenējas Tronheimas klubā Norvēģijā. Gada izmaksas ir ap 20 tūkstošiem eiro, tomēr iegūtā pieredze esot neatsverama: "Man tā ir iespēja redzēt, kā trenējas citu valstu sportisti. Tronheimā man patīk. Visticamāk, tur palikšu arī nākamās sezonas. Es ceru, ka klubā mani uzņem jau kā savējo. Pagājušajā sezonā es mācījos sporta novirziena skolā Norvēģijā kopā ar tramplīnlēcējiem, biatlonistiem un distanču slēpotājiem, bet pārgāju uz Rīgas tālmācības vidusskolu, jo vēlos 12. klasi beigt Latvijā. Norvēģija un Vācija ir vadošās valstis ziemeļu divcīņā."

Markuss pats uzskata, ka šosezon viņam ir jāuzlabo sniegums distanču slēpošanā: "Pirms gada man vajadzēja progresēt tramplīnlēkšanā, bet tagad ir otrādi. Labākie lēcēji mani pārspēj par 10 līdz 15 metriem, un Kontinentālajā kausā slēpošanā atpalieku no līderiem aptuveni trīs minūtes."

Tramplīnlēcējam jābūt augumā kalsnam. Ziemeļu divcīņnieki ir nedaudz atlētiskāki, Markuss pēc miesasbūves vairāk līdzinās tramplīnlēcējam. Viņa augums ir 175 centimetri un svars – 65 kilogrami. Tomēr izvēle par labu tikai tramplīnlēkšanai netikšot izdarīta. "Nē, palikšu ziemeļu divcīņā," pārliecināts ir Markuss.

Līdz 22. februārim Vinogradovam turpināsies treniņnometne Planīcā. Pēc tam viņš ar treneri un vectēvu Kumeliņu pārbrauks uz pasaules čempionāta mājvietu Oberstdorfā, kur gan nepaliks uz lielā tramplīna sacensībām. "Nevaram pavilkt naudas izteiksmē. Par dzīvošanu vien mums diennaktī ierēķināja 135 eiro," norāda Agris. Sezona gan turpināsies. Ap 8. martu ir plānots lidot uz trijām Kontinentālā kausa sacensībām Krievijas pilsētā Ņižņijtagilā.

Tuvākais mērķis ir nokļūšana Pekinas 2022. gada olimpiskajās spēlēs. "Par 99,9 procentiem Markuss olimpiādei ir kvalificējies," uzskata Kumeliņš. "Viņa rēķinā Kontinentālajā kausā ir 13 punkti. Nav īsti reāli, ka atlikušajās šīs sezonas Kontinentālā kausa sacensībās Ņižņijtagilā, vasaras Grand Prix un nākamās sezonas sākuma Amerikas posmos viņu apsteigs kāds no sportistiem, kuriem punktu vēl nav. Labāko desmitniekā Kontinentālajā kausā ir, piemēram, vairāki austrieši, bet viņi uz olimpiādi netiks, jo priekšā jau ir viņu valsts sportisti ar iegūtajiem punktiem Pasaules kausā. No vienas valsts var startēt ne vairāk kā četri sportisti," sistēmu skaidro treneris.

"Tālākā nākotnē man ir vēlme regulāri startēt Pasaules kausa sacensībās. Pēc Pekinas raugos arī nākamo olimpisko spēļu virzienā. Pasaules elite ir vecumā no 22 līdz 25 gadiem. Vēl man ir laiks, lai viņus panāktu, bet tam ir nepieciešams kārtīgs darbs treniņos," apņēmības pilns atvērt jaunas lappuses Latvijas ziemas sporta vēsturē ir Vinogradovs. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Nestāsti man pasakas

Kā parasti, tuvojoties gada izskaņai, SestDienā piedāvājam kinodarbus, kas nedaudz lauž Ziemassvētku kanonu, ierastos žanrus, tematiku un, iespējams, arī labas gaumes žodziņus.

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata