Dzejnieks, kura nav

Lai vārds ir prioritāte, bet es tikai fonam. Gribu, lai mani darbi runā paši par sevi. Bībelē Vecajā Derībā ir tāda grāmata Salamans Mācītājs, to lasot, šķiet, ka cilvēks ir depresijā, piemēram, izskan vārdi: "Ak niecību niecība! Viss ir niecība!" Šķiet, ka šī grāmata ir pretstatā visam pārējam, kas rakstīts Bībelē. Patiesībā jau nav tā, ka Salamans ir baigajā depresijā, taču tas ir literārs paņēmiens, ar kuru autors aizved lasītāju garīgā ceļojumā un liek sastapties ar jautājumiem, no kuriem ikdienā mēs mēdzam bēgt prom: dzīves jēgu, dzīvības iemesliem, mērķiem. Ceru, ka savā ziņā daži mani dzejoļi lasītāju ved līdzīgā ceļojumā, kurā es pats kā personība esmu lieks. Otrkārt, es esmu introverts cilvēks, un man nepatīk publicitāte, būt redzamam, atklāties. Saki, ka tev nepatīk publicitāte, bet visus darbus liec Facebook. Lai to saprastu, man ir jāpastāsta, kā viss sākās. Pirms četriem gadiem es izlasīju kādu mūsdienu dzejnieka grāmatu un neko no tās nesapratu. Pārlasīju vairākas reizes to krājumu, un radās jautājums – kāpēc autors ko tādu raksta, ko viņš grib pateikt. Patiesībā šķita, ka viņš negrib pateikt neko un vienkārši raksta komerciālu apsvērumu dēļ. Viņa rindās neko nevar sadzirdēt. Tad es sevi izaicināju – vai arī es varu rakstīt kaut ko bezjēdzīgu un iegūt lasītājus? Tā radās projekts Miša Seļifanovs, un darbi parādījās internetā, lai sasniegtu cilvēkus. Sākumā attieksme pret darbiem bija nenopietna, es pat tos saucu недостихи. Taču jāsaka, eksperiments izgāzās, jo dzeja mani aizrāva, es sapratu, ka nedrīkstu tā necienīt cilvēkus, kas lasa, un viņu laiku. Sākās dzeja, kurā es cenšos arī kaut ko pateikt. Miša Seļifanovs uzreiz rakstīja bilingvāli? Nē, sākumā darbi bija tikai krieviski. Kaut kad sēdēju, domāju nākamo rindiņu savam dzejolim un sapratu, ka latviski šī rindiņa skanēs labāk, sadzirdēju tajā visā harmoniju un turpināju. Tātad tu esi krievu tautības? Jā, taču man šeit, Latvijā, nekad nav bijušas problēmas ar to. Mācījos skolā, kurā bija gan latviešu, gan krievu plūsma. Mēs strīdējāmies par atzīmēm vai par to, kuram tiks kura meitene, taču nekad ne par tautību. Vienreiz gan mani kāds puisis no pretējās klases nosauca par krievu cūku, taču tas bija jau tad, kad viņam bija beigušies visi citi ieroči. Skolā bieži sanāca izmantot abas valodas, reizēm tās miksējās pat viena teikuma ietvaros. Kad šādi rakstu, tā savā ziņā man ir arī saikne ar pusaudža vecumu, skolu. Divu valodu saplūšanas rezultātā rodas harmonija. Tomēr bieži Latvijā tiek runāts par latviešu un krievu nespēju sadzīvot. Man šķiet, ka tas vairāk ir tieši politiskajā līmenī, nevis sadzīvē. Kad nāk priekšvēlēšanu laiks, nacionāli noskaņoti cilvēki abās frontēs izmanto valodas jautājumu sev par labu, tādējādi mūs atdalot. Nereti sastopos arī ar to, ka cilvēki, uzzinājuši, ka esmu krievs, automātiski pieņem, ka esmu par Saskaņu. Tas ir iesakņojies stereotips. Visi krievi nepiedzimst ar automātisku mīlestību pret Saskaņu. Runājot par politiku, pirms piekriti sarunai, vairākkārt vaicāji, vai SestDiena nav politiski tendēta. Kāpēc? Jo reiz man bija piedāvājums publicēties kādā portālā, kas ir tendēts uz vienu konkrētu partiju, it kā ar domu par integrāciju, ko dod mani dzejoļi. Es negribu šādās lietās iesaistīties, jo tad sanāk, ka automātiski esmu viņu pusē. Tomēr zināmas integrācijas pazīmes tavos darbos ir redzamas. Jā, tas nebija pašmērķis, bet kaut kādā brīdī kļuva par vienu no rakstīšanas iemesliem – pateikt tiem, kuri lasa, ka ir kādas lietas, kas mūs visus vieno. Taču šķiet, ka to saprot tikai tie, kas tā uzskata arī bez dzejas. Varbūt kaut kādā brīdī bija cerības, ka es varu kaut ko mainīt, bet tagad rozā brilles ir kritušas. Cilvēki, kas lasa manus darbus un atbalsta bilingvālo rakstību, arī pirms tam bijuši ar neitrālu vai pozitīvu attieksmi, dzeja tos nav mainījusi. Vienreiz gan bija gadījums, kad no kādas Krievijas mazpilsētas atrakstīja lasītājs un teica, ka pēc manu darbu lasīšanas grib iemācīties latviešu valodu. Tas ir liels kompliments. Tavas saknes ir Latvijā? Jā, Latvija ir mana dzimtene. Tēvs ir dzimis Krievijā, bet es pats tur esmu bijis tikai vienu reizi caurbraucot. Taču man ir bijusi izstāde Arhangeļskā, kuru redzēju tikai bildēs, – kāda meitene rīkoja izstādi par kosmosa tēmu un iesaistīja tajā arī manus dzejoļus. Darbi ir bijuši tālāk par mani pašu.Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 29.jūlija-4.augusta numurā!