Filmas mūžs, cilvēka gadi

Maza zēna sejas grimašu un emociju simfonijas tuvplāns, veroties uz leļļu teātra izrādi un topot par 600 sekundēm dzīvākam, ir kļuvis par Rīgas poētiskās dokumentālās skolas emblēmu. Režisora Herca Franka Vecāks par desmit minūtēm (1978) ir viena no filmām, ja ne visplašāk zināmā, kura pasaules kinematogrāfa viļņos iepeldējusi kā poētiskās dokumentālistikas nesēja. Jēdzieniski precīzā, vizuālajai dzejai līdzīgā estētika, kuras uzmanības centrā ir cilvēka attiecības ar laiku, veidojusies 60. un 70. gados kā attēla metaforas triumfs pār Padomju Savienībā tolaik tradicionālo ideoloģizēto vārda kino. Līdzās Frankam ir arī Ulda Brauna, Aivara Freimaņa, Ivara Selecka un citu autoru kino darbi, kas tagad mums atklājas kā spilgtas laika zīmes. 

Visos laikos meklēti veidi, kā pateikt nepasakāmo, uzskata pieredzējusī kino režisore un producente Kristīne Briede. Viņa uzsver, ka poētiskā valoda ir latvieša identitāte, un nupat kopā ar lietuviešu režisoru Audrju Stoni Karlovi Varu kino festivāla konkursa programmā pirmizrādījusi dokumentālo apceri Laika tilti (2018) par Baltijas poētiskās dokumentālistikas meistariem. Šī ir vienīgā Simtgades filma, kas tapusi kā triju Baltijas valstu kopprodukcija un pirmais darbs no 16 filmu izlases, kas tiek pirmo reizi rādīta A klases kinofestivālā.

Laika tilti, kas uz ekrāniem Latvijā būs skatāmi septembra sākumā, ietver astoņu autoru – igauņu Andresa Sēta un Marka Sosāra, lietuviešu Henrika Šableviča un Roberta Verbas, kā arī jau minēto latviešu – kamerā tvertos kadrus. Filmai cauri plūst skaudra atziņa par laika rituma nepiekāpību – cilvēks ar sev atvēlētajiem gadiem allaž jutīs bijību kino mūža priekšā. "Dokumentālais kino ir pēcnāves dzīve," Briede citē Franku, vienlaikus atgādinot, ka piecus gadus tapušā projekta laikā mūžībā aizgājuši četri no šiem kino meistariem. Bet Franka puika joprojām paliek – filmas pārdzīvo savus Radītājus.

Kāpēc filmai atlasīti tieši šie astoņi dokumentālisti?

Mēs vēlējāmies izcelt tos, kurus uzskatām par celmlaužiem Baltijas dokumentālajā kino. Tas ir pats kodols – sākuma sastāvs no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Varbūt no Igaunijas ir vairāk subjektīva izlase – Marks Sosārs un Andress Sēts –, un ko mēs vēl no dzīvajiem autoriem varējām iekļaut. Sosārs savulaik, tieši 70. un 80. gados, bija ļoti populārs arī pie mums Latvijā. Viņš gan sāka mazliet vēlāk, tāpēc ir mazliet jaunāks par citiem autoriem. 

Ko nozīmē celmlauzis tā laika kino?

Mēs vairāk koncentrējamies uz mūsu reģiona poētisko dokumentālo kino, bet nav jau tā, ka tam nebūtu sakņu arī citviet Padomju Savienībā. Lielākoties poētiskā kino autori mācījās VGIK (Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā), bija ievērojama Dzigas Vertova ietekme un pat arī Kirgīzijā bija poētikas iezīmes. Celmlauzība tādā nozīmē, ka viņi sāka veidot citādu kino, ko pavēra tā laikmeta gars un iespējas – relatīvā brīvības dvesma, ko nesa Hruščova atkusnis. Tas ledus pakusa, un varēja atļauties mazliet vairāk. 

Kā ir režisēt režisorus? Vai viņi nesāka "režisēt" paši?

Par grūtībām nav ko runāt, mums bija ļoti interesanti. Daži režisori pilnībā atlaida procesu, piemēram, "baltais tēvs" Uldis Brauns, bet citi vairāk kontrolēja. Sēts vispār neko negribēja dzirdēt par kino un filmēšanos – bieži vien jubilejās un atcerēs viņš bēga no pilsētas. Savukārt Seleckis jau pirmajā tikšanās reizē ieradās ar sarakstu… 

Arī filmā Seleckis piedāvā trīs veidus, kā viņu nofilmēt pie šķūnīša.

Jā, bet Aivars Freimanis teica, ka viņš nerunās – viņam nepatīk sinhronie, lēnie teksti un viedi runājošie kungi ar savām gudrībām. Viņš savās filmās vienmēr ir izmantojis komentāru, tāpēc Laika tiltos viņš tikpat kā nerunā. 

Freimaņa dziļdomīgais un zēniskais skatiens, klusējot un raugoties kamerā, ir burvīgs.

Tas, kas pārsteidz, ir šo meistaru dzīvīgums. Lai gan fiziskais ķermenis nav vairs tik ašs, prāts, domāšana un aizrautība parāda, ka tieši šādi cilvēki varēja radīt izcilu kino. 

Šo dokumentālistu filmu centrā ir cilvēka attiecības ar laiku. Daudzi autori vēl filmas tapšanas laikā bija dzīvi, bet šobrīd jau devušies mūžībā, atgādinot, ka filma allaž pārdzīvos ne tikai tās varoņus, bet arī autoru.

Jā, cilvēks un laiks ir šo meistaru fokusā – viņi koncentrējās uz mūžīgajām vērtībām. Cilvēka dzīves ritums ir universāls – par to, ka tas tiek uzlikts uz ekrāna, jau neviens nevar piesieties. Protams, filmas noskaņu ietekmē aizejamība. Daudzi autori, kad mēs sākām veidot filmu, jau bija aizgājuši. Tāpēc mēs vēlējāmies uzsvērt to, kas paliek pēc viņiem. Filmā tas nav iekļauts, bet ir materiāls, kā viens izraēlietis lasa Herca Franka rakstītu novēlējumu, kur viņš raksta, ka dokumentālais kino ir dzīve pēc nāves. Filmas tapšanas laikā aizgāja četri cilvēki – tas nevarēja neietekmēt filmu, un apziņā jau tas bija palicis. Šķita skaisti, ka to var saglabāt uz ekrāna nākošajām paaudzēm un sev. Kino, kas dzīvo tālāk. Skaists piemērs ir par Aivaru Freimani, kurš dzīves nogalē uzrakstīja savu pirmo romānu Katls (2017), un to pēc viņa nāves dramatizēs Nacionālais teātris.