Galējības Kanādā

Režisori un rakstnieci Baņutu Rubess 1994. gada 3. septembra SestDienā intervēja Normunds Naumanis, cita starpā izvaicājot, kas Kanādas sabiedrībā ir mainījies. "Situācija ap kultūru un etniskās dažādības jautājumā," stāstīja režisore. "Ir ļoti jāuzmanās, ko uzved uz skatuves vai saka publiski, lai neaizvainotu kādu ļaužu grupu. Latvijā saprot jēdzienu "latviešu tauta", tā ir gandrīz homogēna, vienota cilvēku kopība ar līdzīgām interesēm, kaut patiesībā mēs esam ļoti dažādi. Bet Latviju vēl var "uzrunāt" kā kopumu. Turpretī Amerikā, Kanādā katrs sevi kaut kā īpaši definē. Teiksim, es esmu sieviete – ar to vēl ir par maz. Es esmu sieviete, kas mīl vīriešus. Es esmu precēta. Es esmu sieviete, kas mīl citas sievietes. Es esmu melna. Aziāte. Esmu anglosakšu. Viss tiek nosaukts: pēc vēstures, ādas krāsas, pēc dzimuma, seksualitātes. Izskatās, ka pašlaik iet līdz tādai galējībai, ka mēs mākslā, piemēram, vairs nezinām – ir vai nav kāds kopums, kuru var uzrunāt, kādu neaizskarot. Man ir ļoti laba paziņa, kas ir lezbiete un izcila rakstniece. Un viņai citas lezbietes uzbruks, ja viņa nesacerēs darbus par šo tēmu. Viņa uzrakstīja romānu, kura centrā ir nēģeriete, un atskan pārmetumi, ka viņa aprakstot vienu tādu pasauli, ko nemaz nepazīstot "no iekšas". Tās ir sprukas!"