Holivuda Dvēseļu putenim. Saruna ar komponisti Lolitu Ritmani

es nezinu, vai mums arī pašiem tagad un šobrīd ir vajadzīgs "Dvēseļu putenis". Vai mēs paši viņu gribam kaut vienu reizi līdz galam noskatīties, kur nu vēl 2x. Uz 100gades viļņa mēs esam pārbaroti ar pārnopietnām,, pārpareizām, pārpatriotiskām vēsturiskajām drāmām, jau tagad ir alerģija. Kas mums akūti pietrūkst, ir kino par mums pašiem, par mūsu laiku, mūsu paaudzi, mūsu dilemmām, sapņiem, zaudējumiem un uzvarām, kaut kas tāds, ko skatoties, mēs varam paši par sevi pasmieties un paraudāt, nevis kārtējais megagiga patriotgrāvējs ar masovkām un kaujas skatiem.

Un arī "Dvēseļu putenis", patīk tas mums vai ne, ir un paliks provinicāls, lokāls bojeviks ar vēsturiski tikai mums pašiem saprotamu un nozīmīgu sižetu. Tādi ir visām provinciālām, kompleksu māktām mazām nācijām. Ja var pateikt, ka stīvajam, samākslotajam, lēnīgajam "Sarkanajam mežam" ir kaut kāds starptautisks potenciāls, tad tāds cilvēks diemžēl maz ko saprot no kino un no tā, kam uz starptautiskiem ekrāniem (lieliem un maziem) ir kāds potenciāls un kam tāda nav vispār!