Pirmā mācību gada nedēļa vienmēr ir vissmagākā – pēc tās šķiet, ka ir pagājuši divi mēneši. Otrā nedēļa jau mazliet vieglāka, bet pēc trešās ir sajūta, ka – nu nav jau nemaz tik traki, atzīst Mārtiņš Mārcis. Slodze ir liela, tāpēc katra diena ir izplānota līdz minūtei, ne vaļaspriekiem, ne izklaidei šobrīd laika nav. Ar visu tiek galā, jo ir lielas darbaspējas un disciplinētība. Taču ar visu to piektdien pēc pēdējās novadītās mācību stundas enerģijas baterijas ir krietni patukšotas. "Piektdienas pēcpusdienas ir vienīgā reize nedēļā, kad atslēdzos no skolas un studiju pienākumiem. Varētu pat teikt – nedaru neko."
Ne viņš vienīgais ir ar tik apjomīgu pienākumu un darbu nastu, skolotāju trūkst, un lielajās skolās daudziem kolēģiem ir milzīgas slodzes. Skolas vadība ir ļoti pretimnākoša un atbalsta, kā vien var, tāpēc neērti čīkstēt un atteikties no kādas daļas kontaktstundu (kopumā tās viņam ir divdesmit divas) vai citiem pienākumiem. Turklāt Mārtiņš Mārcis šeit nebūt nav vienīgais strādājošais students, kopā viņi ir pieci – ķīmijas, matemātikas, angļu valodas, vizuālās mākslas un fizikas skolotāji. Jauno spēku piesaistei tieši viņš pielicis savu roku, pierunājot arī citus pievienoties skolas komandai.
LIKTENĪGĀ VIETA
Kāpēc izvēlējies 47. vidusskolu? Tā, izrādās, nav viņa pirmā darbavieta, jo sākums bija Rīgas 31. vidusskola (Vecmīlgrāvī) – ceļš uz turieni un atpakaļ aizņēmis gandrīz divas stundas, tāpēc pagājušā gada decembrī uzrakstījis atlūgumu. Vai atpūtās no skolas? Nepavisam, jo jau nākamajā dienā ielūkojies pedagogu vakanču sarakstā, kurā bija arī Rīgas 47. vidusskola, kas aicināja darbā ķīmijas skolotāju. Starp citu, jau iepriekš gribējis tur strādāt, taču uz pieteikumu, ko nosūtījis vasaras brīvlaikā, atbilde atnākusi pēc ilgāka laika, kad jau bija sarunājis darbvietu 31. vidusskolā. Kādu brīdi strādājis pat divās skolās – arī pamatskolā Rīdze. Taču liktenis bija lēmis, ka viņam jānonāk te, un nu janvārī būs divi gadi, kopš jaunais ķīmijas skolotājs strādā 47. vidusskolā. Tā ir vidēji liela izglītības iestāde – pamatskolā ir pa divām paralēlklasēm (pirmajā klasē šogad ir trīs), vidusskolā – pa vienai klasei.
Vienlaikus Mārtiņš Mārcis arī studē – patlaban jau trešajā kursā –, un tas prasa lielu koncentrēšanos, lai pēc stundām skolā izdarītu arī to, ko prasa studiju procesā. "Man lekcijas ir maksimāli koncentrētas. Pirmdien tās ir no 14.30, otrdien – no 12.30, ceturtdien – no 10.30. Trešdiena un piektdiena ir tikai skolā, pirmdienās un otrdienās – stundas ir rīta pusē," viņš uzskaita. Saprotot, cik akūts ir pedagogu trūkums, augstskola nākusi pretī, un ir fakultātes, kur daļu lekciju var neapmeklēt – būtiski ir piedalīties semināros un nokārtot pārbaudījumus. Pluss ir arī tas, ka apgūstamos kursus var samainīt un pārcelt uz citu semestri – lai grūtību līmenis sabalansētos. Augstskolas darbiem tiek veltīta visa sestdiena un daļēji – svētdiena, jo otrā dienas pusē vismaz sešas stundas tiek atstātas, lai sagatavotos visām nākamās nedēļas mācību stundām.
Kad ir laiks skolēnu darbu labošanai? Pa vidu visam kam citam, nereti klāt tiek pieķertas vēlas vakara un nakts stundas. Mārtiņš Mārcis apzinās, ka tas ir maksimums, ko viņš spēj nest, un neko citu klāt noteikti vairs neņems. Svarīgi ir mācēt ātri visu salikt pa plauktiņiem un ieiet ritmā, strikti pieturoties pie dienas plāna. Nekādām nelietderīgām blakus lietām laika nav, taču, iespējams pat, – ja tagad kaut ko no slodzes noņemtu, viņš nemaz nejustos komfortablāk. Citi jaunie kolēģi studenti, kam ir pat daudz mazāka slodze, nereti nāk prasīt padomu, kā viņš spēj tikt galā ar visiem darbiem un pienākumiem.
VAĻASPRIEKS – DARBS
"Var teikt tā: mans hobijs ir mans darbs," pasmaida Mārtiņš Mārcis. Vaļasprieki tiešām nekādi? Nē, tam laika nav. Vienīgais, ko dažkārt var atļauties, – paskatīties kādu filmu vai raidījuma atkārtojumu. Lielākoties tas notiek tā: fonā iet pārraide, tikmēr pats dara ko citu, piemēram, labo skolēnu darbus. Ir pat iegādājies otru datoru – viens paredzēts privātām lietām, otrs – studijām un skolai.
Starp citu, arī viņa vienīgais kursa biedrs, kurš ir topošais ķīmijas, fizikas un ģeogrāfijas skolotājs, strādā pamatskolā Rīdze. Mārtiņa Mārča specialitāte bez ķīmijas ir arī sociālās zinības, taču šobrīd viņš plānojot pārkvalificēties un paņemt klāt arī matemātiku, jo tāpat nākas mācīt šo priekšmetu ceturtajai un piektajai klasei. Paldies kolēģiem matemātiķiem, kuri palīdz ar padomu. Būtisks ir arī mentora atbalsts – viņam tā ir skolas direktore, ar kuru vismaz reizi vai divas nedēļā satiekas un izrunā dažādus jautājumus. Savukārt klātpienākušajiem skolotājiem studentiem mentors ir viņš, palīdzot iejusties skolas vidē un iepazīstinot ar iekšējās kārtības noteikumiem.
Cenšoties atrast laiku arī audzināmajām klasēm, kurā katrā mācās 23 skolēni. Pluss ir tas, ka viņš abām klasēm māca arī kādu priekšmetu – 11. klasei ķīmiju, ceturtajai klasei – matemātiku, tātad var iepazīt skolēnus mācību procesā, ne tikai audzināšanas stundās ("ceturtos" audzināt piepalīdz vēl otrs skolotājs, ar kuru viņš sadalījis atbildības jomas).
Šur un tur dzirdēts, ka vidusskolā (lielākoties 12. klasē) daļa skolēnu jau strādā un līdz ar to kavē stundas, taču šajā skolā tas nav tik izplatīts. Ja arī kāds ko dara, tad tas neietekmē mācību procesu, teic skolotājs un piebilst, ka, protams, bastošana ir, kur nu bez tās, taču meklēt kādu «ilgbastotāju» nav nācies. Viņa klase galvassāpes kopumā nerada – arī ar atkarību lietām ne –, un šogad noteikti ar viņiem strādāt ir krietni vieglāk nekā 10. klasē, kad attieksme pret mācībām bija daudz liderīgāka. Mārtiņš Mārcis gan nav atkāpies no prasībām, sekojis līdzi, vai un kad apmeklēta konsultācija, vai darbs uzrakstīts, un palēnām visi iegājuši sliedēs.
KOVIDLAIKA CIRSTIE ROBI
Attiecībā uz vidusskolas posmu – šeit visi apgūst ķīmiju optimālajā līmenī, padziļinātie kursi ir bioloģijā, ģeogrāfijā, angļu valodā un sociālajās zinībās. Eksāmenu ķīmijā pa šo laiku ir kārtojis viens 12. klases skolēns – kad vēl bija spēkā vecā programma –, iegūstot 74 procentus, kas ir ļoti labs rezultāts. Redzēs, kā veiksies, kad šajā mācību gadā visiem būs jākārto pārbaudes darbs optimālajā līmenī kādā no dabaszinātņu priekšmetiem – fizikā, ķīmijā vai bioloģijā. Tiesa, tas divus gadus būs monitoringa formā, bet no 2025./2026. mācību gada – kā obligātais centralizētais eksāmens. Aptuveni jau tagad varot prognozēt, kurš tiks galā, kurš – ne.
Te jāpiebilst, ka pašreizējiem «vienpadsmitajiem» astotā klase, kad sākas šā priekšmeta pamatu ielikšana, iekrita kovidlaikā, iecērtot pamatīgus robus neorganiskās ķīmijas mācību vielas apguvē. Arī pēc tam daudzi slimoja ar kovidu un tāpēc nevarēja apmeklēt skolu, kas nenoliedzami atstājis iespaidu zināšanās. "Nevar jau arī nepārtraukti atgriezties pie tā, lai aizpildītu tukšās vietas, pretējā gadījumā nevarēs izņemt programmu. Ja skolēns papildus nepastrādā pats, tad rezultāts arī ir sliktāks, un tas, ka darbu pārraksta no atzīmes trīs uz četri, neko daudz nemaina," norāda Mārtiņš Mārcis.
Runājot par mācību sasniegumu vērtēšanas jauno pieeju (šogad bija plānots to ieviest, tomēr beigu beigās šis gads tika noteikts kā pārejas laiks, ļaujot katrai skolai lemt, kādā formātā tas notiek), skolas metodiskā dabaszinātņu un matemātikas komisija nolēmusi: semestrī atļaut labot viena pārbaudes darba atzīmi, bet no nākamā gada – nevienu. Iepriekš to varēja darīt "līdz bezgalībai", tādējādi atņemot pulka laika skolotājiem, kam jāsagatavo un jālabo pārbaudes darbi. Vienlaikus tas ļāva atslābt skolēniem – sak, nekas jau nebūs, ja šoreiz sekmīgi neuzrakstīšu, piestaigāšu pie skolotāja uz konsultāciju – viņš visu paskaidros, pēc tam jau uzrakstīšu, un sekmīga atzīme būs rokā. Tagad skolēni ir informēti, ka šādas prakses vairs nebūs – jāmācās stundā, neatliekot uz vēlāku laiku.
Ar disciplīnas noturēšanu Mārtiņam Mārcim problēmu neesot, taču skaidrs, ka katrai klasei ir savas labās un sliktās dienas – kad tā labi strādā, kad – mazāk. Bet arī pašam ne visas dienas ir vienādas. Tā kā parasti domstarpības rodas par telefonu lietošanu stundas laikā, viņš pirms tās lūdz nolikt mobilos tiem paredzētās kastītēs, lai nebūtu kārdinājuma ik pa brīdim ielūkoties viedierīcēs.
Par jauno mācību saturu, kura apguvei joprojām trūkst mācību līdzekļu, Mārtiņš Mārcis atzīst: tas ir liels izaicinājums skolotājiem. Arī pats to izjūt. Lai gan, piemēram, astotajai klasei ir jauna mācību grāmata, tā pilnībā nav izmantojama, jo tajā ir daudz lieka – tas jāatsijā, kas prasa papildu darbu. Tāpēc, gatavojot tematiskos plānus, jaunais skolotājs izveidojis pats savu sistēmu un izmantojamos materiālus, lai panāktu noteiktos rezultātus.
ĪPAŠA STIPENDIJA
Mārtiņš Mārcis cer, ka kāds no audzināmās vai citas klases ieinteresēsies par pedagoģiju un arī izvēlēsies kļūt par skolotāju. Viņa gadījumā tā bija ķīmijas skolotāja, kura lika izlemt par labu ķīmijai un pedagoģijai: "Man bija labs paraugs – mana ķīmijas skolotāja Dobeles Valsts ģimnāzijā. Viņas priekšmetā vienmēr sēdēju pirmajā solā, jo man bija interesanti tajā notiekošais. Viņai vienmēr varēja droši uzdot jautājumus gan stundas laikā, gan starpbrīdī."
Mārtiņš Mārcis ir arī viens no tiem, kas šogad saņēma Olainfarm jaunajiem ķīmijas skolotājiem piešķirto 3000 eiro lielo stipendiju. Viņaprāt, uzņēmuma stipendija ir labs veids, kā motivēt jauniešus izvēlēties šo profesiju un šādā veidā paust atzinību skolotāja darbam. Domājis, ka arī citu dabaszinātņu jomu uzņēmumi sekos šim piemēram, bet izskatās, ka akcents tiek likts uz zinātni. Te der atcerēties: nebūs skolotāju, nebūs arī zinātnieku un attiecīgi – uzņēmumiem darbinieku. Tāpēc jebkurš uzmundrinājums ir svarīgs laikā, kad pedagogu vakanču skaits tikai pieaug. It kā jau tagad tiem, kas studēs pedagoģiju, ir paredzētas stipendijas un citu veidu atbalsts, taču ne visiem tas tiek. Viņam, piemēram, ir pārāk lieli ieņēmumi un slodze, lai pretendētu uz stipendiju, tāpēc nemaz nepiesakoties uz to. Varbūt tomēr noteikumus vajadzētu piemērot visiem vienādus – neatkarīgi no ienākumiem un slodzes?
Vaicāts par algu skolā, Mārtiņš Mārcis teic, ka līdz 31. augustam spēkā bija vecā tarifikācija, bet no 1. septembra tā mainās: pirms tam zemākā darba algas likme bija 900 eiro, bet tagad 1020 eiro. Bet, tā kā ir noteikta nevis 30, bet 36 stundu darba nedēļa, tad summai attiecīgi jāpalielinās līdz 1224 eiro. Kāds galu galā būs skaitlis oktobrī, kad saņems pirmo darba samaksu, viņš precīzi nezina. Jā, ir pašvaldības, kas, lai piesaistītu dabaszinātņu priekšmetu skolotājus, tiem maksā daudz vairāk. Piemēram, Ogres novadā pat 1800 līdz 2200 eiro par 40 stundu darbu (noteikums ir strādāt vidusskolas klasēs un lai ir trešā, augstākā, pedagoģiskās kvalifikācijas pakāpe).
KRĀJ DZĪVOKLIM
Arī Mārtiņam Mārcim ik pa laikam tiek piedāvāts darbs citur un ar lielāku algu, taču no tā atteicies, jo ne visu izšķir nauda. Šajā skolā viņš jau iejuties, ir audzināmās klases, un tāda skraidīšana viņam nav pa prātam. Arī par pašreizējiem ienākumiem nesūdzas, lielā stipendija – 3000 eiro – nolikta kontā, ik mēnesi tai pievienojot vēl kādu summu – lai ir starta kapitāls dzīvokļa iegādei. Iekrāt ir iespējams – šobrīd, dzīvojot Latvijas Universitātes dienesta viesnīcā, viņš par to mēnesī maksā 250 eiro, jo dzīvo viens svaigi izremontētā istabiņā. Citām vajadzībām un tēriņiem aiziet kopumā ap 600 eiro.
Uz mājām Dobeles novada Krimūnu pagastā ar šādu režīmu aizbraukt gan izdodas ne biežāk kā reizi mēnesī vai vēl retāk. Vai pēc augstskolas vēlētos strādāt Dobeles pusē? Tādu plānu Mārtiņam Mārcim nav, pēc studijām viņš, visticamāk, paliks vēl kādu laiku Rīgā, bet pēc tam neizslēdz iespēju pārcelties uz dzīvi kur citur. Vai pēc diviem gadiem turpinās studijas maģistra līmenī? Patlaban domājot, ka ne, taču vispirms jāpabeidz bakalaura programma, tad redzēs.
Vaicāts, kā vērtē lauku skolas, par kurām pat nozares vadības līmenī nereti dzirdēts, ka to sniegtā izglītība nav konkurētspējīga, Mārtiņam Mārcim, kurš līdz sestajai klasei mācījies Krimūnu pamatskolā (to slēdza 2018. gadā), ir divējādas izjūtas: ja visi pedagogi ir, tad viss ir kārtībā. Ja pamatā ir braukātāji vai tie ik gadu mainās, tad nav tik labi. Piemēram, Krimūnu skolā mūzikā ik gadu bijis cits skolotājs, katrs nācis ar savu pieeju, galu galā – zināšanas šajā priekšmetā pielīdzināmas nullei, un ar šo tukšo mūzikas bagāžu visi aizgājuši uz citām skolām. Viņaprāt, nav arī labākais variants, ja skolotājs pasniedz priekšmetu, kurā nav speciālists. Tā, piemēram, viņam skolā vēsturi mācījusi latviešu valodas skolotāja – nebija jau tā, ka neko neiemācīja, taču noteikti lielāku pienesumu dotu diplomēts vēstures pasniedzējs. Taču viņš nekādā ziņā neatbalstot lauku skolu slēgšanu – ir tādas, kas ir pat ļoti spēcīgas, ko pierāda arī skolēnu sasniegumi. Daudz kas ir atkarīgs arī no skolu vadības un pašvaldības ieguldījuma. Ja veidojas ķēdīte, ka pašvaldība neprasa no skolu vadītājiem kvalitāti, bet viņi – no skolotājiem, tad beigās arī no skolēniem netiek prasīts un iznākums ir neapmierinošs.
Re!Forma ir rakstu sērija, kurā analizējam kārtējo izglītības sistēmas reformu, kas var skart ap 10% izglītības iestāžu, – ar ko šī reforma atšķirsies no iepriekšējām.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Re!Forma rakstu saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji.