Ko gribu, to daru

No zobena saule lēca uzvedumam ir jau garš mūžs. Daņiļevičs saka – organizatori rēķinājuši, ka būs jau desmit gadu. Neskatoties uz to, arī horeogrāfam ir gana, par ko atkal piedomāt. Jubilejā iepriekš Ķīpsalas hallē izdejoto izrādi aizvedīs pie jūras – 24. un 25. augustā skatītājiem būs jādodas uz Vecāķu pludmali. Tas rada arī jaunus izaicinājumus un grūtības, jo dejošana smiltīs no dejotājiem prasa pilnīgi citu fizisko sagatavotību, skaidro horeogrāfs. Toties iespēja scenogrāfijai pievienot saulrietu ir vairāk nekā vilinoša.

Izskatās, ka no uzveduma pat pie pusdienām nav miera.

Jā. Nupat bija divas skaistas nedēļas, kad es ne par ko nedomāju. Vienkārši biju Norvēģijā un makšķerēju. Pēc tam mani draugs paķēra līdzi uz Poliju. Drusciņ iemācījos braukt ar vindsērfingu, drusciņ ar kaitu. Izvēdināju smadzenes. Tagad metos darbā iekšā. Man tā patīk labāk – kad liekos iekšā, tad līdz uzvarai.

Īsi pirms izrādes var tā atļauties? Uz divām nedēļām prom...

Bet izrāde jau ir gatava, un nav vajadzīgas nekādas dekorācijas. Ir tikai jūra. Nezinu, būs varbūt vēl kāds gaismas objekts. Principā paredzēts, ka ir jūra, smiltis, ūdens, saulriets un mēs dejojam ar basām kājām smiltīs.

Iepriekš sacījāt – režisors jau no izrādes pirmsākumiem teicis, ka tai jānotiek ārā. Kāpēc pārējā komanda šai idejai piekrita tikai ar krietnu nobīdi laikā?

Zem jumta vienmēr ir drošāk. Bet pirms diviem gadiem mēs uzdrošinājāmies uzstāties brīvā dabā Dikļos. Lietus mitējās tikai uz izrādes laiku, un dēļi, skatuve tāpat bija slapja. Bet viss notika. Un fonā bija pilnmēness! Arī tagad nolēmām riskēt un darīt to jūras krastā.

Šogad risks saistās ne vien ar lietu, bet arī ar neciešamu karstuma vilni. Nav bail dejotājus nomocīt?

Ai, nē. Tā "zobena saime", ja to var tā saukt... Ar to varētu tiešām karā iet. Kaut nu nekad tā nebūtu jādara! Tieši šīs izrādes kontekstā es kā horeogrāfs jūtos ļoti stabili un pārliecinoši. Zinu, ka dejotāji izdarīs visu, kas jāizdara.

Bet vai horeogrāfam nekļūst garlaicīgi? Kādas ir tās kvalitātes, lai izrāde desmit gadus pašam nebūtu apnicīga?

Neapnīk. Tieši tas droši vien arī ir iemesls – mēs nomainām vidi. Mainās arī dejotāji. Mans dēls ar gariem, taisniem matiem kādreiz dejoja iznācienā mazajiem ķipariem, tagad viņš ar saviem garajiem čirkainajiem matiem būs izgājis cauri visiem jauniešu lomu posmiem. Tad viņam vēl paliek vidējās paaudzes posms. Maziņie alkst nonākt nākamajā pakāpē pie tīņiem, tīņi atkal alkst nonākt pie jauniešiem. Es tikai nezinu, vai jaunieši alkst nonākt vidējā posmā. (Smejas.)

Arī Deju svētku repertuārā šogad bija fragments no No zobena saule lēca. Vērojot to masu un jaudu, negribējās astoņpadsmitreizkāršot dejotāju skaitu uzvedumā?

Uz Zobenu gan nebija visi astoņpadsmit tūkstoši dejotāju. Tie bija tieši uz fināla iznācienu. Es nezinu, cik tur bija tūkstošu.

Protams, bet masa vienalga iespaidīga.

Masa iespaidīga. Lielākā uzvara man bija tā, ka kolektīvi, kas mācījās repertuāru, saprata, ka var dejot arī citādi, nezaudējot latvisko mentalitāti un latviskumu. Vismaz tajos dejotājos, kas caur obligāto Deju svētku repertuāru nonāca šajā sadaļā, es saskatīju prieku. Redzēju, ka viņi saprot, ko viņi dara. Vienīgi žēl par mērogu, kas bija par lielu. Stadionā dejotāji bija par tālu no publikas. Šajā izrādē ārkārtīgi svarīgi ir redzēt dejotāju sejas. Varētu būt, ka televīzijā to vērot varēja labāk. Droši vien bija emocionāli tuvplāni. Izrādē mums ir bijis pusotra tūkstoša, augstākais divi tūkstoši dejotāju. Tas ir tas mērogs, kur tu esi tepat un spēj skatītājam aizsūtīt visu, ko gribi teikt.