Nāciet nomazgājiet pacientam dibenu!

Nesakārtota veselības pakalpojumu apmaksas sistēma kopā ar nepietiekamu finansējumu lielās slimnīcas ir padarījusi par parādniecēm, kadru politikas krahs kopā ar privātās medicīnas ierobežotajām iespējām palīdzēt "nerentablos" – patiešām nopietnu slimību vai smagu traumu – gadījumos neizbēgami draud ar atklāsmi, ka būs tikai sliktāk un nāksies izvēlēties vienu no diviem ļaunumiem: pakalpojumu groza samazināšanu vai obligāto veselības apdrošināšanu. Turklāt tas jādara, kamēr ārsti un māsas vispār vēl ir. Jā, bet kāpēc Briuks pats nav aizbraucis strādāt citur?

Vai šodien operējāt?

Jā. Smaga, ilgstoša operācija – muguras operācijas parasti ir ilgstošas –, sešas stundas. Tagad kolēģis mani nomainīja, citādi būtu bijis visas sešas jāoperē. Paldies, ka atnācāt, tagad man ir brīvāks (smaida).

Sešas stundas ķirurgs stāv kājās?

Jā. Muguras operācijas visas tiek veiktas, stāvot kājās.

To var izturēt?

Var. Ja vairs nevar, ķirurgu padzen, atrod citu vietā.

Pianistam ir jāvingrinās katru dienu. Kāds ir vēlamais operāciju biežums ķirurgam, lai būtu līmenī?

Tīri fiziski tas ir ļoti grūti, it sevišķi tad, ja operācijas ir garas. Starp īsām operācijām var atpūsties, bet garas ļoti nogurdina – vienā pozā, zem apgaismojuma, kas silda, ar mikroskopu, zem rentgenstariem... Mums nekas nav jāizgudro, citur pasaulē ķirurgi ir izgājuši tam cauri: noteiktas dienas nedēļā, piemēram, trīs, viņi operē un dienu vai divas neoperē.

Kāpēc nolēmāt kļūt par ārstu?

Sākumā bija cēli mērķi.

Jūsu dzimtā ir ārsti?

Mans vecaistēvs bija ārsts, bet es viņu neesmu saticis. Viņš bija divreiz izsūtīts, un likumsakarīgi gara mūža viņam nebija.

Uzreiz gribējāt kļūt par ķirurgu, vai bija arī citi varianti?

Nē, īpaši nebija. Jebkurš jauns vīrietis ar normālu hormonu saturu grib būt ķirurgs.

Asinis nebiedēja? Atceros, es bioloģijas fakultātē dzīvnieku fizioloģijas laboratorijas darbos kaut kā nevarēju iedurt sev pirkstgalā.

Asinis mani nekad nav biedējušas. Citam sāpes darīt vienmēr vieglāk nekā sev (pasmaida), arī cita asinis redzēt ir citādi nekā savas.

Kad intervēju Valdi Zatleru vēl ķirurga kapacitātē, viņš stāstīja, ka ir grūti operēt tuvu radinieku, viņš reiz esot to darījis un jutis kamolu kaklā.

Apziņa, ka operē tuvu radinieku, protams, rada nevajadzīgu slogu. Bet es neesmu operējis radiniekus.

Kāpēc specializējāties mugurkaula ķirurģijā?

Tā tas ievirzījās. Pabeidzu rezidentūru, te atbrīvojās vieta, bija kolēģi, kas pamudināja to darīt.

Kāds bija pamudinājumu saturs?

Kā parasti, kad vecāki kolēģi ar savu piemēru parāda un gribas viņiem sekot un līdzināties.

Bet jūs būtu varējis izvēlēties arī citu jomu, piemēram, plastikas ķirurģiju.

Droši vien ne. Protams, daudz kas ir atkarīgs no apstākļiem, kuros esi. Kad ir pamudinājums un iespēja, tad jau daudz nedomā.

Un rezultātā esat kļuvis par galveno vilcēju muguras operācijās.

Tā nevar teikt, jo valsts medicīnā, lai veiktu muguras operāciju, ir vajadzīgi vismaz seši cilvēki, viens nekad to nevar izdarīt. Mūsu vislielākā priekšrocība ir tā, ka šeit ir komanda, kas pastāvējusi jau daudzus gadus, ir tradīcijas, es varbūt esmu tikai to sekotājs, uz laiku te ielikts. Pēc brīža droši vien nāks kāds jaunāks un darīs to pašu.

Kā jūs te jūtaties?

Slimnīcā jūtos labi, te strādāju, ja skaita rezidentūru, jau divdesmito gadu. Viss te ir pazīstams, ir piedzīvotas pārmaiņas no 90. gadiem līdz šim brīdim. Skumji teikt, bet nekas daudz nav mainījies, tieši tās pašas problēmas, kas bija 90. gados, ir arī tagad. Skumji, ka neesam spējuši tikt ar tām galā.

Ja jau 20 gadu laikā šīs problēmas nav atrisinātas, varbūt tās ir neatrisināmas principā?

Domāju, ka noteikti ir atrisināmas. Protams, var vainot valdību, bet droši vien liela vaina ir pašos ārstos arī, kas to pieļauj, strādā un neko nesaka. Tas to sistēmu uztur.

Ko tad ārsti mums nestāsta?

Tagad ir tik daudz žurnālu, ka viss ir zināms, ko ārsti domā. Var meklēt neizdarību un negribēšanu dažādos posmos, bet pašlaik ir jāapzinās, kāda ir situācija, un tā ir jāpasaka cilvēkiem. Liekas, ka mēs Latvijā sākam dzīvot ilūziju valstī, tiekam arī diezgan dezinformēti un kļūstam vienaldzīgi. Pašreizējā brīdī it sevišķi lielā ķirurģija ir katastrofas priekšā. Lielajā ķirurģijā, tostarp mugurkaula ķirurģijā, kur ir vajadzīgs liels cilvēku resurss, aprīkojums, līdz ar to arī ir ļoti lielas izmaksas, finansējums ir kritiski zems. Līdz ar to jauni speciālisti vairs nedara šīs lietas, nemaz necenšas tās darīt.

Tātad naudas par maz.

Protams, tas izklausās banāli. Bet, ja gribam dzīvot tikpat labi kā citās valstīs, tajās jau ir pierādīts, ka medicīnai vajadzīgi vismaz pieci procenti no IKP. Ja mums to nav, ja mums ir zem četriem procentiem, tas nozīmē, ka mums no kaut kā ir jāatsakās. Ir skaidri jāpasaka cilvēkiem, ka kādu daļu pakalpojumu viņi nevarēs saņemt.

Piemēram, ko nevarēs?

Plānveida operācijas, tostarp mugurkaula ķirurģijā. Nabadzīgās valstīs muguras operē tikai traumu gadījumā, bet sarežģītas operācijas, kas uzlabo dzīves kvalitāti, nabadzīga valsts nefinansē, jo tai nav naudas. Tas ir tāpat kā ar braukšanu: ja tev nav naudas, tu brauc ar sabiedrisko transportu, ja nauda ir, brauc ar savu mašīnu, un, ja tev ir ļoti daudz naudas, tevi ved šoferis. Manā skatījumā mēs esam tai stadijā, kad jābrauc ar tramvaju. Lai gan citas jomas mums ir labi attīstītas, piemēram, lielveikalu situācija ir daudz labāka nekā Vācijā, kur jūs svētdienās netiksiet veikalā. Šeit tas ir iespējams, cilvēki brauc ar pietiekami labām mašīnām, dzīvo pietiekami labos īpašumos un arī medicīnā grib to pašu. Taču ar šo finansējumu tas nav iespējams. Ja mums finansējums ir zem četriem procentiem no IKP, tad mums trūkst daudzu miljonu un mēs to nevaram izdarīt.

Bet valsts nav pateikusi, ka mēs to nevaram izdarīt, tas ir atstāts ārstu ziņā. Cilvēku neapmierinātība pieaug, mediju attieksme pret ārstiem arī nav ļoti pozitīva, sabiedrība tiek drusku dezinformēta, tiek meklēti vainīgie ārstu vidū, nevis pateikts, ka mums trūkst finansējuma.

Mediji jau nesaka, ka ārsti pie kaut kā vainīgi, tikai atklāj, ka ir ārsti, kuri pelna ļoti labi.

Valsts struktūrā reti kurš ārsts nopelna ļoti labi. Jā, ar divām trim slodzēm viņš var nopelnīt pietiekami labi. Bet nezinu, vai tas ir normāls modelis, ka jebkurš ārsts, kuru arī pacients grib redzēt, strādā divas slodzes, jo valsts darbā pamata slodzes alga ir ļoti zema. Neviens sevi cienošs ģimenes galva ar tādu algu nesamierināsies. Vai nu viņš strādā otru slodzi un nopelna tikpat daudz, un tad var dzīvot, vai meklē citu risinājuma variantu – brauc prom, iet uz privātmedicīnu...

Kā jūs šo atalgojuma problēmu atrisināt?

Strādāju divas slodzes – pilnu slodzi valsts darbā un atlikušo laiku katru dienu no četriem līdz deviņiem vakarā strādāju savās pieņemšanās, tostarp sestdienā. Kā arī dežurēju brīvdienās: sniedzu neatliekamo medicīnisko palīdzību, braucu konsultēt uz izsaukumiem pie smagiem pacientiem ar traumām pa visu Latviju.

Padomju laikā bija anekdote, ka cilvēkiem, kas bijuši ārzemēs, anketā jāatbild uz jautājumu "Kāpēc atgriezāties?" Jums jautāšu, kāpēc neesat aizbraucis, ja reiz problēmas, par kurām runājat, bija jau pirms 20 gadiem un jūs esat viens no spices ķirurgiem.

Pirmkārt esmu cilvēku migrācijas pretinieks, man patīk tīras nācijas. Ja es šeit esmu dzimis, cik man veselība un spējas ļaus, darbošos šeit. Neuzskatu, ka man ir jābrauc tur, kur ir labāk. Es varu izdzīvot, man nevajag daudz. Mani satrauc kas cits – tas, ka nākamajās paaudzēs vairs nebūs speciālistu. Viņi vairs to nemācīsies. Neviens jauns ārsts nav gatavs vairs to ceļu iet. Tagad ir iespējams darboties arī privātmedicīnā. 

Jo sliktāk ir valsts medicīnā, jo labāk ir privātmedicīnai. 

Latvijā privātmedicīna ir ļoti labā līmenī.

Tad varbūt vienkārši atklāti jāpasaka, ka valsts nav spējīga visu apmaksāt.

Tas jau sen bija jāpasaka, tikai nevienam nav drosmes to pateikt, un tad visi pārmetumi birst pār medicīnas darbinieku galvu.

Vai jūs tādus pārmetumus izjūtat?

Protams, izjūtu. Jūs varat noiet lejā, pasēdēt traumpunktā pāris stundu un dzirdēsiet cilvēku neapmierinātību, ka jāgaida rindā divas stundas, trīs... Tas ir pirmais pārmetums. Tāpēc man ļoti patīk tie mūsu tautieši, kas atgriežas no Anglijas vai Īrijas, – viņi tā priecājas par Latvijas medicīnu! Viņus viss apmierina, jo viņi labi redz, ka valstīs, kurās ir ļoti laba ekonomiskā situācija un liels budžets, tāpat nav medicīnas pakalpojumu pieejamības, tāpat ir jāgaida stundām rindā – ka problēmas ir tādas pašas.

Tas varbūt nozīmē to, ko jau minēju, – ka šīs problēmas nav atrisināmas principā?

Domāju, ka ir atrisināmas. Vairāk vai mazāk tās ir atrisinātas Zviedrijā.

Tur nav rindu ārstniecības iestādēs?

Rindas ir, tikai cilvēks tajās nesēž. Viņš tiek informēts, apkalpots, jo tur ir pietiekama darbinieku kapacitāte, viņam paskaidro, kāpēc un cik ilgi būs jāgaida. Ārsta darbs jau ir labi izoperēt un kontrolēt pacienta medicīnisko stāvokli, bet pārējais darbs ir vairāk atkarīgs no cita personāla.

Tātad neapmierinātība ir ar rindām?

Ne tikai, bet Latvijā cilvēki ir izlutināti un zināmā mērā izlaidušies. Zviedrijā, Anglijā, pat Amerikā cilvēki vienkārši sēž un gaida, stundām klusi sēž un gaida savu kārtu. Te ik pa brīdim presē izskan pārmetumi, cik ilgi ir bijis jāgaida traumpunktā un cik viss ir nekvalitatīvi.

Kas nosaka rindu veidošanos? Personāla trūkums?

Kāpēc visā pasaulē ir tā, ka jāgaida, nevis tevi uzreiz saķer pie rokas, ved uz rentgenu?

Jā, tas ir tieši tas, ko pacients vēlas, – lai tad, kad viņš atnāk noliktajā laikā, nevis bez iepriekšējas pierakstīšanās, viņam nebūtu jāgaida.

Personāla trūkums, protams, ir viens no galvenajiem, bet neviena valsts nevar atļauties turēt tik daudz personāla kā frizētavā vai manikīra salonā. Ar to jau privātā medicīna atšķiras, ka tur personāla ir vairāk, līdz ar to pacients arī maksā vairāk par savu ārstēšanu, bet tiem, kas izmanto valsts pakalpojumus, manuprāt, ar šo finansējumu pakalpojumu kvalitāte ir ļoti laba. Cilvēkiem jāsaprot, ka naudas ir tik, cik ir, un, ja naudas nav, ir jāsamierinās ar neērtībām.