No vietas, kur ar Ināru sēžam un sarunājamies, tas nav redzams, bet aiz Ziedoņa vasaras mājas ir balta siena ar burtu "Z", kas simbolizē Ziedoņa pakāpi. Ināra skaidro, ka, iesaistoties Ziedoņa muzeja aktivitātēs, nokļūsti Ziedoņa pakāpē, nostājoties pie burta, tu esi Z pakāpē, bet, lai būtu Ziedoņa muzejā, nav jābūt te, uz vietas. Kaut vai lasot dzeju – tu tur jau esi. Inārai nemaz pie baltās sienas nav jāstāv, jo gandrīz katrs viņas izteikums ir apliecinājums tam, ka caur viņu Ziedoņa mantojums tiek saglabāts. Nav grūti saprast arī pašu dzejnieku, kurš Inārai un viņas domubiedriem uzticējis savu vasaras māju Murjāņos.
Uzticējis, bet ne tikai – lai to saglabātu kā kultūrvēsturisku mantojumu, te jānotiek jaunradei. Kādā brīdī runājam arī par fonda Viegli izdotajām dziesmām. Tās, starp citu, ne reizi vien rakstītas tepat, Murjāņos. Inārai tuvākā ir tā par smalko brīvību tur, galotnēs. "Ne citu rīt! Bet palīdzi tūlīt man, lielā elpa! Kad lapas krīt un rudens zvaigznēs ceļas visa telpa. Tur galotnēs ir brīvība tik smalka," meitene dungo pie sevis kā lūgšanu. Patiesībā, kāpēc gan cilvēks nevarētu nomest to smagumu un pacelties pāri, retoriski jautā Ināra.
Meklē piederības sajūtu
Ināra ir no Daugavpils, bet 14 gadu vecumā pārcēlās uz Rīgu, iesaistoties arī jauniešu organizācijās. Tas bija pagrieziena punkts. "Daugavpils kontekstā es ilgstoši jutu (tas sakrita arī ar pusaudžu gadiem), ka neiekļaujos sabiedrībā, mani nepieņem klasē, ka nedaudz esmu izstumtais bērns. Kad atbraucu uz Rīgu, sāku jaunu dzīvi, tā pa īstam no nulles, un gribēju, lai man ir draugi, lai es piederētu kaut kam," atceras Ināra. Vidusskolā gan sapratusi, ka ar skolu nepietiks. Jauniešu organizācijas bija veids, kā saņemt trūkstošo. Ināra pieļauj, ka visi tajās kaut ko meklē, visi ir tādi, kuriem gribas vairāk. Viņas egoistiskā sākuma motivācija bija justies pieņemtai, būt ar cilvēkiem, iegūt draugus, bet tālāk viņa guva sajūtu, ka dzīvei ir jēga.
Toreiz skolā mācītas lietas, kam meitene vienkārši neredzēja praktisku izmantojumu, bet te uzreiz tas ir – ja gribi izveidot likumu, jāzvana kādai frakcijai, jāraksta pareizā latviešu valodā, jo citādi jau neviens, tostarp Saeima, par pilnu neņems. Rezultātus varēja redzēt dzīvē. Atceroties skolas laiku, Ināra kādā brīdī gan saka: "Samērā ar to, cik ļoti daudz Ziedoņa šobrīd ir manā dzīvē, man ir sajūta, ka skolā Ziedoni nemācīja nemaz." Taču tajā, ko no tā laika viņa atceras, – dzejā un epifānijās – Ināra saskatīja tādu kā svaigumu. Ar Ziedoņa darbiem viņa spēja identificēties un tur atrast kaut ko savu.
"Tas nav tā, ka tu skaties svešā viesistabā caur rakstīto, nē, tu skaties un spēj tur ieraudzīt sevi. Ziedonis spēj tā universāli runāt ar ļoti daudziem cilvēkiem." Tagad Ināra fondā Viegli vada projektus un palīdz organizācijai attīstīties, bet aiz muguras ir gan darbs sabiedriskās politikas centrā Providus, gan uz brītiņu malā nolikti komandas veidošanas treniņi. Ināra gan uzreiz piebilst, ka, jau sākot studēt politikas zinātni Latvijas Universitātē, sapratusi, ka tas nebūs viņas virziens, vismaz vēl 20 gadu ne. Vēlāk sarunā noprotams, kāpēc Ināra piemetina to piebildi par 20 gadiem.
Jāaizbēg, lai izaugtu
Ināra stāsta, ka, par spīti darbam un saistībām, kādā brīdī viņai vajadzējis savā ziņā aizbēgt. Pirms četriem gadiem viņa sakravāja somas un aizbrauca 10 mēnešu ilgā ceļojumā. Jā, te viņa ir darījusi foršas lietas, bet pati vairs par to nav bijusi sajūsmā, trūcis iedvesmas. Ināra aizbrauca uz Taizemi un apguva taizemiešu masāžu, dzīvojot Indonēzijā, iemācījās nirt, bet Jaunzēlandē lasīja ābolus un pelnīja. "Reizē tas tāds gļēvums no manas puses. Es esmu savas dzīves kaut kādos apstākļos un tad es saprotu: ā, es gribu kaut ko mainīt! Kādi ir varianti? Var mainīt darbu, mainīt attieksmi, mainīt profesiju vai aizbraukt un aizbraucot nomainīt visu. Es tajā brīdī nespēju vienkārši mainīt darbu, man bija vieglāk aizbraukt garā ceļojumā, kas piespieda visu mainīt, aiziet no visām saistībām," stāsta Ināra.
Esot prom, iztīrījušies visi fona trokšņi. Atbraukusi tāds pats cilvēks kā iepriekš – "Nav tā, ka aizbraucu uz Indiju un mana dvēsele atdzimst" –, tikai atpūtusies un ar sajūtu, ka nespēj vairs ar sevi rast kompromisus. "Ja es iepriekš sev piedotu par to, ka kaut ko daru, bet neesmu laimīga, tad tajā brīdī es vairs nespēju ļaut sev darīt lietas, kas bija mani degradējušas. Skan tik skarbi, bet tās lietas, kas mani moka, – neizsērotas sēras, neizrunātas sarunas – tādā līmenī," skaidro Ināra. Laiks pēc atbraukšanas gan bija visgrūtākais. Pagāja trīs gadi, kamēr izdevās iedzīvoties atpakaļ. "Tas nebija par to, ka te ir slikti. Manā gadījumā tas bija par izaugšanu. Man ir jāizaug kā cilvēkam, un man vajadzēja aizbraukt, lai saprastu, ka es esmu tas pats cilvēks un man vienkārši jādzīvo šī dzīve kā pieaugušajam. Skolā šo nemāca. Es nezinu, kā citiem tas izdodas. Man vajadzēja pieaugušu vecumu un trīs gadus."
Visu stāstu par Ināru Kehri lasiet 29.jūlija žurnālā SestDiena!