Ārkārtīgi reti un jaunatklājuma prieka pilni ir tādi gadījumi, kad, redzot koncertā kādu grupu pirmo reizi, pat pieredzējis klausītājs pārsteigumā sastingst, it kā būtu apliets ar ledusaukstu ūdeni, un līdz galam nenotic, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams un notiek ar tevi šajā brīdī. Pirms pāris gadiem kaut ko tādu piedzīvoju Vecrīgas kroga Aptieka pagrabā, kad tur spēlēja trio Ņikto. Sarežģītas, šķiet, nebeidzamas kompozīcijas ar nemitīgi mainīgiem ritmiem, un arī dziesmu tekstus krievu valodā grupas solists Aleksandrs Aleksandrovs izdzied nesamāksloti izteiksmīgās intonācijās, relaksētiem, tik tikko sadzirdamiem čukstiem mijoties ar izmisuma pilniem kliedzieniem un plosot arī elektriskās ģitāras stīgas, kad liekas, ka skaļruņi vai bungādiņas tūliņ eksplodēs. Bundzinieks Matīss Akuraters un basģitārists Māris Rupainis spēlējot visu laiku Aleksandru vēro, jo šķiet, ka viss notiekošais tiek improvizēts uz vietas, kas patiesībā ir ideālā sajūta koncertā – iespaids, ka šādi nospēlēt var tikai vienreiz –, un tā tas vismaz daļēji arī ir, jo Ņikto koncerti pagaidām nenotiek tik bieži, lai vajadzētu sākt atkārtoties. Un, ja tā arī notiktu, diez vai tas viņiem pašiem vairs būtu interesanti.
Aleksandrs jau, sajutis nepieciešamību pēc vēl lielākas brīvības koncertos, pēdējā laikā sācis uzstāties arī vienatnē, ne vien šķietami, bet pilnībā improvizējot gan ar ģitāru, kādu pūšamo, perkusiju instrumentiem un efektiem, gan arī ar tekstiem, kuri viņam rodas spontāni. Viena otra labskanīgāka frāze, kaut tā, iespējams, ir pavisam neloģiska, man kā klausītājam pat prasās pēc tūlītējas pierakstīšanas, lai gan vēlāk, atrauta no konkrētā mirkļa, kad izskanējusi vienīgo reizi, tā vairs nenozīmēs neko. Kad reiz pēc koncerta atgādināju Aleksandram kādu šādu frāzi, viņš atzina, ka nemaz vairs to neatceras.
"Grupā Ņikto viss ir jau samēģināts, un koncertos tiek spēlēts vairāk vai mazāk mehāniski, tāpēc gribējās to savu improvizācijas lietu paplašināt ar vairākiem instrumentiem, cik nu man to roku pietiek. Nolēmu: kāpēc gan man arī tekstus neizdomāt uz vietas? Maksimāla atbildība, pilnīgi cita sajūta koncertā, un gribu šo tēmu turpināt," stāsta Aleksandrs, kurš savus solokoncertus līdz šim spēlējis Dzirnavu ielas bārā Čē un arī Ģertrūdes ielas teātrī, iesildot amerikāņu avangarda grupas Xiu Xiu koncertu. Pēdējos mēnešos bijuši arī koncerti, kuros kopā ar seno draugu ģitāristu un dziesmu autoru Gati Ziemu Aleksandrs uzstājies duetā – abi ar ģitārām. "Esam pazīstami jau kādus piecpadsmit gadus, bet tagad esam aizvirzījušies katrs uz savu pusi – bija ļoti interesanti, kad es nevarēju pieskaņoties viņa tonalitātei un sāku savas trokšņu lietas, tad atkal viņš sāka maldīties, un beigu beigās viss sanāca ļoti labi."
Plate ar pērnajiem āboliem
Kopš vairs neeksistē Stabu ielas klubs Saksofons, nav konkrētas vietas, kurā sekot līdzi Latvijas krievu valodā runājošo un dziedošo muzikālajām aktivitātēm, bet Aleksandra un grupas Ņikto koncertus klausās arī tā jaunā latviešu paaudze, kura krievu valodu tikpat kā nesaprot un tātad – uztver to kā labskanīgu instrumentu. Līdzīgi kā septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados padomju cilvēks izbaudīja mūziku angļu, franču vai spāņu valodā, nesaprotot ne vārda. Kāds grupas Ņikto cienītājs – latvietis, kurš dzīvo Anglijā, – minēja, ka paaudze, kurai atšķirībā no okupāciju piedzīvojušajiem vairs nav rusofobijas jeb nepatikas pret krievu valodu, patiesībā ir izveidojusies un pastāv jau kādu laiku, bet tieši pašlaik tā ir izaugusi līdz vecumam, kad sāk apmeklēt koncertus un apsargi viņus vairs neatstāj aiz klubu durvīm. Tātad grupa Ņikto nejauši trāpījusi tieši laikā – pērn ierakstīts debijas albums, kuram visi trīs žurnāla Mūzikas Saule bargie recenzenti Toms Treibergs, Dace Volfa, Uldis Rudaks devuši pašu augstāko novērtējumu, un tas nenotiek bieži.
Šopavasar grupa, lai izdotu savu albumu arī vinila plates formātā, organizēja tās kārotāju līdzekļu vākšanas kampaņu, kas arī izdevās, un uz vasaras vidu, kad 13. jūlijā grupa uzstāsies festivālā Kartupeļpalma Salaspils botāniskajā dārzā, platēm, kuras rotās paša Aleksandra laukos uzņemtā fotogrāfija ar daļēji jau sapuvušiem āboliem kā atgādinājumu par 2018. – ābolu pārpilnības – gadu, vajadzētu būt gatavām
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 28. jūnija - 4. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!