Gadā ir tikai viena diena, kas tā pa īstam satrauc politiķus. Tas ir 16. marts. Neviens cits datums, tai skaitā arī vēlēšanu tuvošanās, kas turklāt nav katru gadu, netiek uztverts ar tik lielām un paniskām bailēm. Gluži kā Tūves Jānsones stāstā par komētas tuvošanos.
Šogad asumu piedod gan notikumi Ukrainā, gan fakts, ka viens no koalīcijas valdības ministriem - Nacionālās apvienības pārstāvis Einārs Cilinskis - skaidri apliecinājis, ka aktīvi piedalīsies leģionāru piemiņas pasākumos. Tāpat kā to darījis visus iepriekšējos gadus, būdams mazāk publiskā amatā.
Jau pieminētā Krievijas un Ukrainas konflikta kontekstā provokāciju risks Rīgā šogad ir īpaši liels. Tāpēc Cilinskis jau saņēmis brīdinājumu par atsaukšanu no amata, ja būs redzams starp pasākuma dalībniekiem. Aizbildinoties ar slepenību, neviens gan neatzīstas, kurš konkrēti ir paudis šos draudus, bet, cik var noprast no atklāti runātā, uz jokiem nevienam prāts nenesas.
No vienas puses, ministrs tiešām šobrīd klaji piespēlē provokāciju tīkotājiem. Tie, kas neatzīst, ka PSRS savulaik okupēja Latviju, leģionāru piemiņas dienu jau daudzus gadus aktīvi izmanto mākslīgas histērijas celšanai par it kā notiekošo fašisma slavināšanu. Mūsu vēsturnieki var skaidrot patiesos notikumus, cik uziet, viņu iespējas panākt, ka viņos ieklausās, protams, ir daudz mazākas nekā profesionāliem panikotājiem, kuri skandē psiholoģiski kodētus vēstījumus un kurus šī iemesla dēļ labprāt uzklausa Krievijas un rietumvalstu mediji. Ministra dalība padara pasākumu par it kā valsts atzītu un šobrīd dod Krievijas rokās instrumentu, lai attaisnotu Ukrainā notiekošo.
No otras puses, tas ir principa un spējas sevi aizstāvēt jautājums. Vērojot notikumus Ukrainā, rietumvalstis ar katru dienu gūst apstiprinājumus, ka ne visam, ko saka Krievijas oficiālās amatpersonas un mediji, šobrīd var ticēt. Tikai šādā brīdī būtu iespējams panākt ieklausīšanos, ka «velns nav tik melns, kā to mālē». Ka pārmetumi par fašismu ir galīgas muļķības un ka te neviens to neslavina. Mēs fašismu nosodām tieši tāpat kā citi, jo esam ļoti no tā cietuši. Bet savus karavīrus pieminam, jo tie cīnījās par brīvu Latviju. Tāpēc ziedi tiek likti pie Brīvības, nevis pie kādu no okupācijas varām slavinoša pieminekļa. Ja kādu interesē vēsture, lai aizbrauc tajā dienā uz Lesteni, painteresējas, kas tur reiz notika.
No politikas vērotāja neitrālajām pozīcijām interesanti, kurš būs demisijas pieprasītājs ministram, kas nesen saņēma pielaidi valsts (tātad arī NATO) noslēpumiem, un ar kādu argumentāciju. Krievijas skaļi paustā nepatika kā iegansts būtu pretrunā ar Saeimas oficiālo attieksmi pret notikumiem Ukrainā (vienā gadījumā atzīstam, ka visa pamatā provokācijas, otrā - ne) un arī ar mūsu valsts ilggadējo principiālo nostāju, ka vienlīdzības zīme starp leģionāriem un fašistiem nav liekama.