Eirokrīzei galu neredz
Ziema vai vasara, bet Eiropas Savienības (ES) vadītāji jau trešo gadu regulāri sabrauca kopā, lai katru reizi kā pēdējā kaujā glābtu eirozonu, kuras parādu krīzes padziļināšanās ir ļāvusi atsevišķām balsīm skaļi pasludināt drīzu ES vienotās valūtas nāvi. Diemžēl arī 2012. gadā politiķu pūliņi nav ļāvuši eiropiešiem atviegloti nopūsties un pārtraukt šaubīties par eirozonas nākotni, kas joprojām paliek dziļā miglā tīta.
ES ietekmīgākā dalībvalsts Vācija arī šogad neizrādīja žēlastību pret eirokrīzes visvairāk skarto valsti - Grieķiju, kura kārtējo reizi bija spiesta ļoti ievērojami samazināt izdevumus un palielināt nodokļus, lai saņemtu naudu, kas to glābtu no bankrota. Izmisušie Grieķijas iedzīvotāji aizvien biežāk lietoja vardarbību, lai parādītu savu neapmierinātību ar politiķu lēmumiem.
Eirozonas līderiem papildu problēmas radīja arī dziļi ielaistās ekonomiskās kaites Spānijā un Itālijā. Spāņiem pat bija nepieciešama ES finansiālā palīdzība, lai glābtu savas bankas. Tomēr abu valstu valdību ieviesto taupības pasākumu un reformu dēļ Itālijai un Spānijai izdevās stabilizēt ekonomisko situāciju.
Uz šī dramatiskā fona pārsteidzošs bija Nobela komitejas lēmums šā gada Miera prēmiju piešķirt tieši ES. «Ja Nobela komiteja patiešām ticēja, ka 2012. gads ir īstais laiks piešķirt Miera prēmiju ES, tās locekļi ir vai nu kurli un akli, vai apveltīti ar ļaunu humora izjūtu,» komentē analītiskais izdevums Newsweek.
Revolūcijas sekas
Tikmēr Tuvo Austrumu reģionā, kur pērn tika gāzti vairāki gadu desmitiem valdījušie autoritārie režīmi, revolūcijas nesušas nevis mieru, bet saspīlējumu. Arābu pasaules lielākā valsts Ēģipte pirmo reizi demokrātiski ievēlēja parlamentu un prezidentu. Kontroli pār abiem ietekmīgākajiem varas centriem pārņēma islāmisti, kuru rīcība ir radījusi bažas par vēlmi ieviest demokrātiju, kas visas sabiedrības grupas nostādītu vienlīdzīgās pozīcijās. Politiskās pārmaiņas raisījušas vardarbīgus protestus, kas radījuši bažas par iespējamu pilsoņu karu.
Bruņotas sadursmes starp Sīrijas autoritārā prezidenta Bašāra el Asada spēkiem un opozīciju atbalstošajiem dumpiniekiem turpinājās arī 2012. gadā, palielinot bojāgājušo skaitu līdz 45 tūkstošiem. Rietumu neizlēmība un Krievijas nepiekāpība neļāva starptautiskajai sabiedrībai efektīvi iesaistīties konflikta risināšanā.
Savukārt Lībijā, kur pērn tika gāzts vairāk nekā 40 gadu valdījušais pulkvedis Muammars Kadāfi, demokrātiskās reformas līdzi nesušas drošības vakuumu, ko visspilgtāk apliecināja 11. septembrī notikušais islāmistu uzbrukums ASV konsulātam Bengāzī pilsētā. Tajā tika nogalināts ASV vēstnieks un vēl trīs amerikāņi.
Jaunie un vecie līderi
2012. gads bijis iezīmīgs ar to, ka trīs lielvalstīs - ASV, Krievijā un Francijā - notika prezidenta vēlēšanas un komunistiskajā Ķīnā - politiskās vadības nomaiņa.
Martā Krievijas prezidenta vēlēšanās uzvarēja Vladimirs Putins, kurš pēc četru gadu pārtraukuma atgriezās Kremļa vadībā. Tomēr viņa atgriešanās «tronī» sakrita ar laiku, kad Krieviju bija pārņēmuši plašākie opozīcijas protesti viņa 12 gadu ilgās valdīšanas laikā.
Aprīlī pie vēlēšanu urnām devās Francijas iedzīvotāji, sodot četrus gadus valdījušo prezidentu Nikolā Sarkozī un viņa vietā valsts līdera kārtā ieceļot sociālistu Fransuā Olandu.
Novembra pirmajā nedēļā notikušajās ASV prezidenta vēlēšanās notika sīva cīņa starp līdzšinējo prezidentu demokrātu Baraku Obamu un republikāni Mitu Romniju, tomēr triumfēja pirmais. Tajā pašā nedēļā Ķīnas Komunistiskā partija par valsts galvu uz desmit gadiem iecēla Sji Dzjiņpinu, kuru jau vairākus mēnešus iepriekš bija nominējusi partijas elite.