Varētu piekrist, ka «sausā atlikuma», ja ar to saprotam padarītus darbus, tā īsti nav, vismaz reformu kontekstā. Manā ieskatā tam ir trīs lielāki iemesli. Pirmais: augstākās izglītības reformas jautājumus ir ļoti grūti novest līdz politiskajai darba kārtībai, jo šīs nozares korpuss no balsu skaita viedokļa ir salīdzinoši neliels. Studentu skaits Latvijā it kā ir gana liels, bet politiķi zina, ka viņi, salīdzinot, piemēram, ar pensionāriem, ir neaktīvi vēlētāji. Otrs: tā diemžēl ir gadījies, ka starp amatpersonām, kas spētu situāciju augstākajā izglītībā reāli ietekmēt, vai tas būtu premjers, prezidents vai izglītības ministrs, nav bijis tādu, kuriem šī tēma būtu viens no galvenajiem mērķiem dzīvē, lieta, par kuru viņi degtu. Trešais: augstākās izglītības infrastruktūras attīstībai paredzētie ERAF līdzekļi pēc noteiktas formulas ir jau sadalīti pastāvošajām institūcijām. Līgumi ir noslēgti, projekti sākti vai jau tuvojas noslēgumam, attiecīgi augstskolas negrib riskēt, atbalstot kādas reformas, jo tas varētu draudēt ar šo līdzekļu zaudēšanu.
Bet tad jau reformas nekad nesāksies - nāks nākamais plānošanas periods, struktūrfondu nauda atkal tiks sadalīta esošajām augstskolām...
Man personīgi tā liekas viena no lielākajām dilemmām, kurai vismaz pašlaik es īsti neredzu racionālu risinājumu. Tā nu tas ir: Eiropas finansējums ir zināma laimes spēle. Nauda var iekrist pareizajā brīdī un virzienā, attiecīgi veicināt attīstību, bet tā var kļūt arī par bremzi, turklāt uz pieciem gadiem (līgumos iekļautais nosacījums, ka šādā termiņā naudas izlietojums nedrīkst mainīties). Respektīvi, būtu ļoti lielas pūles jāpieliek, lai paskaidrotu, kāpēc jaunajā korpusā, kas uzcelts X fakultātes vajadzībām, darbosies Y fakultāte.
Te gan jāanalizē šie attīstības projekti vispār. Ir saprotama vēlme līdzekļus apgūt, un ir projekti, kas ir loģiski. Nu būs Latvijā augstākā muzikālā izglītība, attiecīgi Konservatorijas bēniņu modernizācija ir saprotama. Tas pats attiecas uz, piemēram, Anatomikumu vai Mākslas akadēmiju. Savukārt, kāda būs atdeve no infrastruktūras projektiem reģionālajās augstskolās, to mēs vēl tikai redzēsim. Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes gadījumā man neliekas loģiski dažu kilometru attālumā veidot būtībā dublējošus infrastruktūras projektus.
Kad eksperti sarūgtināti piemin reformu buksēšanu, kā zināms mierinājums tiek piesaukts vārdu savienojums «gan jau dzīve piespiedīs mainīties» un tamlīdzīgi. Par ko ir runa?
Daudzas sociālās un ekonomiskās problēmas atrisina demogrāfija - ir tie cilvēki vai nav. Piemēram, reģionālo augstskolu gadījumā var jau sabūvēt ēkas, bet, ja nebūs, kas tajās mācās, tad runa ir par veģetēšanu, kas agri vai vēlu beidzas. Piemēram, interesanti ielūkoties augstskolu vienotajā pieteikšanās sistēmā. Teiksim, Liepājas Universitāte deklarē, ka līgumus par studijām šajā iestādē noslēguši 440 studentu, kas ir tas pats, kas iepriekšējā gadā. Tātad it kā viss kārtībā. Savukārt, ja mēs paskatāmies, cik viņiem ir izsludinātas studiju vietas, tad redzam skaitli 3869. Tātad faktiski no tā, ko viņi uzskata par savu kapacitāti, viņi ir aizpildījuši 10 procentus! Ja vēl ieviestu praksē to, ko piedāvā Ķīlis un V. Dombrovskis, proti, ka nauda seko studentam, tad divu triju gadu laikā ar reģionālajām augstskolām būtu cauri.
«Divi trīs gadi» - tas ir literārs apzīmējums vai aprēķins?
Es teiktu, ka 2015. gads būs robežšķirtne. Vidusskolēnu kļūst mazāk - mēs varam dažādi traktēt demogrāfu lieto bedres jēdzienu, bet tas nu ir skaidrs, ka posmā starp 2015. un 2020. gadu tā bedre būs. Otrām kārtām mūsu studenti ir ļoti veiksmīgi iestaigājuši taciņu uz ārzemju augstskolām. Precīzas statistikas gan nav, bet pērn izskanēja viedoklis, ka ārvalstīs studē apmēram 7000 mūsējo, un diez vai šis skaitlis samazināsies. Turklāt nereti aizbrauc uzņēmīgākie un spējīgākie. Piemēram, pagājušā gadā Rīgas 1. ģimnāziju beidza 201 jaunietis; jau pirmajā gadā pēc absolvēšanas ārzemēs mācījās 70-80! Tie nav daži, tā ir sistēmiska problēma. Tātad 2015. gadā būs apmēram skaidrs, kas ir, ja tā drīkst teikt, sabūvēts, un tad pretī būs studējošo skaits.
Cik noprotu, jūs esat skeptisks pret ideju «nauda seko studentam». Kāpēc?
Tāpēc, kad tad augstākās izglītības attīstība būtu pakļauta impulsīviem lēmumiem. Šādas reformas gadījumā lēmumu pieņemtu cilvēks, kurš vēl nav students, kurš vēl nezina, kas vispār ir augstskola. Savukārt, ja mēs runājam par kvalitatīvu akadēmisko «produktu», tad ir nepieciešamas trīs lietas. Pirmkārt, atlase, jo tikai tā var izveidot kaut cik homogēnu, mācīties spējīgu studentu kopumu. Otrkārt, ir jābūt stabilitātei no pasniedzēju viedokļa - viņi zina, ka vismaz tos sešus gadus, uz kuriem viņi ir izvēlēti, var domāt tikai par darbu. Treškārt, ir jābūt infrastruktūrai. Iedomāsimies - inženierzinātnes. Vienu gadu kaut kādu iemeslu dēļ piesakās tikai 10 jaunieši, lai gan bāze sagatavota 50. Jāslēdz tā «bodīte»? Bet ja nu nākamgad kaut kādu citu iemeslu dēļ, piemēram, kāds nozares uzņēmums piesaka paplašināšanos, atkal piesakās 50? Neviena valsts, kas ir apskatījusi šādu modeli, ja neskaita Lietuvu, kura turpina eksperimentēt, tālāk par modeļa apspriešanu nav tikusi, jo tas, atkārtoju, rada šausmīgu nestabilitāti. Šis «nauda seko studentam» princips ir lietojams tikai sociālajās zinātnēs, kur nav infrastruktūras, citās jomās, arī mākslā, ir jāsaglabā plānveidīguma elements.