Šis tev ir otrais pavasaris ar izlasi. Ar ko šis atšķiras no iepriekšējā?
Vispirms jau ar treneri - ir cits. Mazliet citādas spēles shēmas, treniņu grafiks arī atšķiras. Man pašam atšķirība ir arī tāda, ka šoreiz ierados vēlāk, nebiju ar komandu jau no treniņnometnes pirmās dienas. Bet no otras puses - visi puiši nu jau ir pazīstami, tāpēc jūtos komfortablāk nekā pirms gada.
Kas tieši mainījies treniņgrafikā? Tas ir saspringtāks?
Nē, vienkārši šogad ir citāda pieeja, nekā tas bija pie trenera [Aleksandra] Beļavska pagājušajā gadā. Tagad tiek filmēti arī treniņi, ierakstus pēc tam skatāmies un analizējam. Tas ir kaut kas jauns, un, es domāju, tas ir labāk, ka tiek analizēti arī treniņi, ne tikai spēles. Pagaidām gan vēl fiziskās sagatavotības treneris Vilnis [Klucis] nav ieradies (piektdien viņš ieradās Rīgā). Bet kopumā atmosfēra, manuprāt, ir pozitīvāka.
Šī tev bija pirmā sezona ārpus Latvijas - spēlēji Ziemeļamerikas junioru līgā WHL. Kā pats vērtē tur paveikto?
Desmit ballu sistēmā droši vien ieliktu sev kādu sešinieku. Sākums izdevās baigi labs: gāju pēc grafika - punkts vidēji spēlē, bet pēc tam sniegums mazliet noplaka. Iestājās rutīna, kad sāku ilgoties pēc mājām, pēc visa, kā pietrūkst. Viss bija jauns, arī līga, un tur ir daudz labu spēlētāju, spēcīgu komandu.
Kā pietrūka visvairāk?
Ģimenes. Arī ēdieni bija citādi, kultūra. Pa lielam rēķinam, tur viss bija citādi, arī hokeja ziņā. Bija tas pakāpeniski jāpieņem. Nevarēju taču teikt, ka tas un šitas man nepatīk.
Latviešiem ārzemēs pietrūkstot krējuma.
(Smejas.) Jā, tāda tur nebija. Visvairāk pietrūka mammas ēdiena. Dzīvoju amerikāņu ģimenē, un man tur prasīja, kādi tad ir tradicionālie latviešu ēdieni. Nemācēju iztulkot mūsu garšīgākos ēdienus. Manā ģimenē bija eksotiskāki ēdieni, bet es esmu pieradis ēst vienkāršāk - vārīti kartupeļi ar karbonādi, un miers! Tagad, atbraucis mājās, staigāju nemitīgi pilniem vaigiem (iesmejas). Gribas nobaudīt visu pieejamo. Man liekas, ka latviešu ēdieni ir garšīgāki. Varbūt vienkārši esmu pie tiem vairāk pieradis. Aizeju brokastīs - gribas apēst to, to, to, bet tad saprotu, ka jāapstājas, ka to varēšu nobaudīt vēl rīt, jo jāiet taču vēl uz ledus treniņu vai uz spēli (smejas).
Pirms sezonas savu lēmumu pārcelties uz Ziemeļameriku saistīji ar argumentu, ka tur ir lielāka konkurence, kas sekmē progresu. Kā uz šo apgalvojumu raugies tagad - progresam ir svarīga konkurence, vai tomēr labāk būt līderim komandā un izšķirt līdzīgu spēļu likteņus?
Abi jau ir svarīgi. Braucu turp ar domu, ka otras tādas iespējas man vairs nebūs. Tas ir arī ieraksts hokejista CV, ka esi spēlējis labākajā junioru līgā un esi tur sakrājis kaut kādus punktus. Nācās adaptēties Ziemeļamerikas hokejam, tā ka kopumā, domāju, ir iegūta ļoti laba pieredze, un es redzēju, pie kā man vēl jāpiestrādā.
Viena no Ziemeļamerikas hokeja īpatnībām ir krietni blīvāks spēļu kalendārs. Kā tiki ar to galā?
Jā, mums tur sanāca regulārajā sezonā 72 spēles, un visi pārbraucieni ir ar autobusiem - nav nekur jālido. Bija grūti gan fiziski, gan morāli. Katru dienu ir jābūt gatavam spēlēt, pierādīt sevi, tāpēc tur visi skauti skatās, kuri spēlētāji ir rezultatīvi pēc Ziemassvētkiem, nevis uz tiem, kas labi iesāk sezonu. Ap Ziemassvētkiem ir visgrūtākais sezonas posms: līdz play-off turnīram vēl divi mēneši, bet nākas nemitīgi sēdēt autobusos un aizvadīt spēli pēc spēles. Tad arī var redzēt, kuri spēlētāji pavelk savu komandu uz augšu. Pirmoreiz mūžā vienā sezonā nospēlēju tik daudz spēļu. Bija grūti. Tagad es zināšu, kā tam labāk sagatavoties. Man pirmoreiz vasarā bija jātrenējas vienam pašam. Jūlijā un augustā trenējos patstāvīgi, un Latvijā ir diezgan grūti atrast sev ledu haļļu trūkuma dēļ. Arī tas bija kas jauns - netrenēties ar komandu jau no jūlija, bet gatavoties sezonai vienatnē.
Pie tēva Toljati nevarēji trenēties?
Varbūt arī varēja, bet pašam negribējās braukt uz Toljati, jo tūlīt, tūlīt pašam būtu jābrauc uz Kanādu. Turklāt tur droši vien nebūtu priecīgi, ka vēl kāds maisās pa kājām.
Cik labs tev bija tas periods pēc Ziemassvētkiem, kam skauti pievērš pastiprinātu uzmanību?
Līdz Ziemassvētkiem bija grūti, tad atbraucu mājās, un mēs uzvarējām U-20 čempionātā [I divīzijā]. Satiku ģimeni, draugus un guvu pozitīvas emocijas. Atbraucu atpakaļ ar jaunu degsmi, un sniegums pēc tam, manuprāt, uzlabojās.
Komandai vai tev pašam?
(Domā.) Mums visu sezonu bija kā pa viļņiem - vienu periodu spēlējām labi, jau nākamo - slikti. Man pašam likās, ka mans sniegums sezonas otrajā pusē kļuva stabilāks, nebija vairs tādas viļņveidības. Un tā ir galvenā atziņa, ko no šīs sezonas esmu sev ieguvis, - jācenšas spēlēt stabili, lai nav lielu kāpumu un kritumu.
Valodas problēmas tev bija?
Nē, nē, man ar angļu valodu viss ir kārtībā.
Kādas vēl valodas tu zini?
Māku arī krievu valodu un kādreiz mācēju arī zviedru, kad tur tētis spēlēja. Toreiz viņš teica, ka es zviedriski mācoties labāk nekā latviski. Kad viņš atgriezās atpakaļ Latvijā, neviens ar mani zviedriski vairs nerunāja, tāpēc tā valoda ir mazliet piemirsusies. Tā ka šobrīd pārvaldu trīs valodas.
Citā intervijā sacīji, ka jūsu komandā taktika bijusi pārāk vienkāršota un ka jūs īsti nedraudzējāties ar ripu.
Nu, jā, man tā likās. Uz pēdējo nedēļas nogali pie manis bija atbraucis tētis ar mammu paskatīties, kā es spēlēju. Un viņš to pašu teica - ka tā ir diezgan grūti spēlēt. Negribas neko pārmest trenerim, bet man pašam likās, ka mūsu izmantotā taktika galīgi nestrādāja. Mēs necentāmies analizēt pretinieku un pret katru komandu darīt kaut ko citādi - visu laiku vienu un to pašu darījām. Manuprāt, tieši tāpēc beigās arī sanāca play-off pirmajā kārtā sērijā zaudēt ar 0-4.
Vai tās taktikas apgūšana nenāks par labu spēlēšanai trešajās vai ceturtajās maiņās?
Spēlēt ar ripu jau visiem atļauj. Galvenais ir, ko tu dari ar ripu - vai tu to nepazaudē savā zonā vai uz zilajām līnijām. Galvenais ir spēlēt pareizi. Mēs spēlējām tā - iemetām ripu zonā, un diviem par to bija jācīnās, bet pretinieki atvilka atpakaļ četrus spēlētājus, un tad jau divatā pret četriem ir grūti. Ja es izlasē neiemetīšu ripu zonā, bet mēģināšu kaut ko labāku izveidot, galvu par to neviens necirtīs. Bet, ja zaudēšu ripu muļķīgi, tad gan būs jāuzklausa kāds skarbāks vārds.
Kad komandas biedri tev palūdza parādīt ierakstus, kā spēlēji pasaules čempionātā, tos vēlreiz apskatījis, sacīji, ka tev par dažām epizodēm bijis kauns. Par ko tieši?
Pārsvarā tā bija spēle savā zonā. Pret tik augsta līmeņa pretiniekiem es centrā vēl nebiju spēlējis, un bija vairākas epizodes, kurā es vienkārši nogulēju sava spēlētāja pieskatīšanu. Tagad, uz to visu atskatoties, gribētos nospēlēt citādi, bet nu jau vairs neko nevar darīt. Vienīgā iespēja - jācenšas iekļūt sastāvā arī šogad un jāreabilitējas, jāparāda, ka tomēr māku spēlēt (iesmejas).
Kādas vispār palikušas atmiņas par debiju pasaules čempionātos pērn?
Bija forši. Biju pieradis spēlēt ar Krosbiju uz xBox, bet nu viņš stāvēja man aiz muguras un gaidīja, kamēr es savu «omleti» uzlikšu (smaida). Atmiņas ir tādas, ka gribētos nospēlēt labāk, nekā tas sanāca.
Varēji palielīties saviem komandas biedriem, ka esi spēlējis pret Krosbiju.
Baigi nelielījos. Tur ir arī daži, kuri ir draftēti un spēlējuši kopā ar labiem spēlētājiem. Oficiālos mačos laikam gan ne. Daži apvaicājās, vai tā ir taisnība. Teicu, ka jā, un tas arī viss. Nestaigāju apkārt augsti paceltu degunu, stāstot, ka esmu spēlējis pret Krosbiju, Jāgru un citām zvaigznēm.
Bērnībā bieži spēlēji hokeju ar tēvu?
Tētis visu laiku bija gatavs paspēlēties ar mani. Hokeju viņš man neuzspieda, pats izvēlējos. Viņš varbūt pat mudināja pievērsties citiem sporta veidiem. Tagad es laikam saprotu, kāpēc (iesmejas). Viņš zināja, cik daudz tas prasa un kas jāupurē. Zviedrijā spēlējām ar kaimiņiem visu laiku. Bijām nozaguši lielveikalā ratiņus - nolikām sāniski, un tie tad bija mūsu vārti. Ratiņus gan nācās atdot, un tad vecāki sametās un nopirka mums plastmasas vārtus, lai ārā varētu spēlēt.
Tagad pēc spēlēm mēdz «dabūt iekšās» no tēva?
Skatoties, kā nospēlēju (smaida). Šosezon viņš cēlās naktīs, lai redzētu manas spēles.
Un tu modies naktīs, lai skatītos viņa komandas spēles?
(Smejas.) Nē, to gan nedarīju, bet sekoju līdzi rezultātiem, tabulai, skatījos maču svarīgākās epizodes.
Kā viņš vērtēja tavu sniegumu pēc pagājušā pasaules čempionāta?
Baigo pārmetumu nebija, jo viņš jau saprata, ka tā man bija pirmā tāda veida pieredze. Pirms tam biju nospēlējis tikai 14 mačus profesionālā līmenī. Teica, ka tagad es zināšot, uz ko tiekties.
Kad spēlēji viņa vadībā Rīgas Dinamo, vai nejuties reizēm tā, ka tev tiek mazāk uzmanības no viņa puses?
Nē, Rīgas Dinamo es biju spēlētājs, viņš - treneris. Nekādu tēvu un dēlu nebija. Mēs pat to tā nenorunājām. Paši sapratām, ka citādi nevar būt.
Latvijas izlases galvenā trenera sakarā tika locīts arī tava tēva vārds. Tu gribētu, lai viņš vada izlasi?
(Iesmejas.) Man nebūtu nekas pret to. Man patika tās 14 spēles KHL viņa vadībā, patika viņš kā treneris.
Kāds varētu būt Latvijas izlases mērķis šogad pasaules čempionātā?
Visupirms jau jāsaglabā vieta elites divīzijā. Jādomā par ceturtdaļfinālu, un tad jau redzēs, kā būs tālāk. Pasaules čempionātos ir tā odziņa, ka ar katru komandu jāspēlē tikai pa reizei, nevis kā pamatturnīrā. Un nav svarīgi, kurš ir meistarīgāks: uzvar tas, kurš to vairāk grib.
Vai šogad tiešām izlasei ir labāki apstākļi ārpus laukuma?
Jā, liekas, ka viss ir nopietnāk. Pagājušajā gadā cilvēki visu laiku mainījās, pat nebija laika iespēlēt maiņas. Trenerim Beresņevam ir maiņas, kuras viņš cenšas nemainīt. Arī sadzīviski viss ir labi: ģērbtuvēs katram sava vieta, ir kārtība. Atliek tikai pašiem labi spēlēt.