Plašu ažiotāžu raisījusi valdības iniciatīva no nākamā gada ar īpašu, solidaritātes vārdā nosauktu nodokli aplikt algās izmaksātos ienākumus, kas pārsniedz 4000 eiro mēnesī. Komplektā ar saukli par nevienlīdzības mazināšanu tas gan drīzāk izskatās pēc sabiedrisko attiecību kampaņas, mērķtiecīgas «acu aizmālēšanas». Jo nu pat lielākie saucēji pēc progresīvā nodokļa ieviešanas vairs nevar Saeimai un valdībai pārmest, ka nodokļu slogs pārsvarā gulstas uz sabiedrības nabadzīgāko daļu, - te taču skaidri redzams, ka visvairāk maksās tie, kam vislielākās algas. Vai samaksās un vai ar iekasēšanu nesanāks tāds pats «čiks» kā savulaik ar dienesta auto nodokli, tas jau ir cits jautājums.
Vispirms gribu norādīt, ka ar solidaritāti gan jaunajai iniciatīvai nav nekāda sakara, jo nauda nonāks budžeta kopīgajā katlā, nevis mērķtiecīgi tiks novirzīta kādas konkrētas sabiedrības daļas, piemēram, vientuļo pensionāru vai daudzbērnu ģimeņu, dzīves apstākļu uzlabošanai. Arī ar nevienlīdzības mazināšanu šajā gadījumā ir maz sakara, jo iecerētais nodoklis skar tikai 4700 darba ņēmēju no 800 000 nodarbināto.
Aplami jauno nodokli dēvēt arī par bagātnieku nodokli. Ja kāds domā, ka valstī tā dēļ būs mazāk miljonāru, dziļi maldās - viņu, kā privātuzņēmēju galvenais ienākumu avots ir nevis algas, bet dividendes vai darījumi ar īpašumiem.
Faktiski tas ir nodoklis, ko valsts vēlas uzlikt augstāko menedžeru atalgojumam. Ļoti trāpīgi jauno valdības iniciatīvu ir nokomentējis profesors Mārcis Auziņš: «Ar algu politiku nīdējām profesionāļus valsts pārvaldē. Tagad gribam to darīt arī biznesā. Muļķīgi.» Nonivilēšana tuvāk vidusmēra ienākumu līmenim skars tieši visizglītotākos, pieredzējušākos, droši vien pamatoti visaugstāk novērtētos vadītājus. Tas būs tiešs stimuls izcilākajiem menedžeriem nelaist garām darba piedāvājumus arī citās valstīs. Jau tagad zināma vesela virkne kādreiz Latvijā strādājušu augstākā līmeņa vadītāju, kuri darbu atraduši lielajos rietumvalstu uzņēmumos vai starptautiskajās institūcijās. Un ne jau tāpēc, ka negribētu strādāt paši savas valsts labā, - tāda izvēle, jo te nav tikuši pienācīgi novērtēti.
Un vēl būtiski - liela daļa visaugstāko algu saņēmēju ir valstij piederošo uzņēmumu vadītāji. Tie sabiedrībai labi zināmi. Saprotams, ka jau tagad vislielākais sašutums par valdības ieceri manāms tieši no viņu puses. Nebūšu pārsteigts, ja līdz ar nodokļa ieviešanu šo augstāko menedžeru algas ātri vien tiks palielinātas tieši par valstij papildus nomaksājamo summu un šis nodoklis kalpos kā papildu instruments naudas pārsūknēšanai no valstij piederošajiem uzņēmumiem uz budžetu.