Lai gan mūsu valstī ir senas ziedu audzēšanas tradīcijas, vismaz 80% vietējā tirgus aizņem ievestie ziedi. Rozes, kas citu ziedu starpā savas līderpozīcijas saglabā joprojām, lielākoties pie mums nonāk no Āfrikas vai Dienvidamerikas valstīm. Tās ir lētākas nekā Latvijā un pašā Nīderlandē audzētās, tāpēc arī vairāk pirktas.
Sadārdzinoties elektrībai, par rožu biznesa izdzīvošanas izredzēm norūpējušies Latvijā vienīgie profesionālie rožu audzētāji siltumnīcu kompleksa Rožulejas īpašnieki Eva un Arvis Bumbieri. Viņi stāsta, ka nekad nespēs konkurēt ar siltzemju ziediem, īpaši ziemas mēnešos, jo audzēšanas izmaksas nesamērīgi sadārdzina energoresursi. Turpretī Āfrikā nav jāmaksā ne par apkuri, ne siltumnīcu apgaismojumu, arī darbinieku izmaksas ir zemākas. «Ar Holandē audzētajiem ziediem mēs esam vienā cenā, un arī kvalitāte neatšķiras. Vasarā varam izaudzētā lētāk, bet, ja gribam vietējās rozes visu gadu, mūsu klimatiskajos apstākļos tas ir ļoti sarežģīti,» stāsta Eva un piebilst, ka pusotru hektāru plašajās siltumnīcās ziemā ik dienu nogriež aptuveni 1000 ziedu (vasarā ap 10 000 ziedu dienā). Tik un tā vietējie aizņem tikai nelielu Latvijas tirgus daļu.
Elektrības faktors
31. martā siltumnīcā, kas aprīkota ar īpašu apgaismes sistēmu (lai rozes varētu audzēt arī ziemā), lielā elektroenerģijas sadārdzinājuma dēļ izslēgs gaismu, un uzņēmuma līdzīpašniece E. Bumbiere šaubās, vai nākamgad rozes vairs ziemā audzēs. Dārgās elektroenerģijas dēļ uzņēmums atteicies arī no ES atbalstītā projekta īstenošanas par apgaismes sistēmas ierīkošanu otrā siltumnīcā, jo jau šodien par elektrību mēnesī jāsamaksā vairāk nekā 10 000 latu. Ekonomikas ministrs Artis Kampars uz uzņēmēju jautājumu, kā dzīvot tālāk, vien atbildējis: «Jūs taču esat cīnītāji, izķepurosieties!» Savukārt kāds eksministrs ierosinājis ziemā ziedus ievest no ārzemēm, jo tirgus taču jau iekarots...
Tirgotāji mānās
Pircēji veikalā diez vai mācēs atšķirt, kura roze augusi Āfrikā, Nīderlandē vai Latvijā, tāpēc pārdevēji bieži stāsta to, ko pircēji vēlas dzirdēt. Eva pārliecinājusies, ka tirgotāji nelietīgi mēdz izmantot vietējo audzētāju vārdu. «Mēs savas rozes marķējam. Pēkšņi uzzinu, ka it kā manas rozes esot Centrāltirgū, kur tām nevajadzētu būt, vai redzu, ka mūsu marķētie ziedi kādā veikalā salikti rindā visās vāzēs kopā ar citiem,» saka Eva un norāda, ka pārlīmēt uzlīmes, kā izrādās, nav liela māka.
SIA Ziedu nams tirdzniecības aģents Mārtiņš Vīksne piebilst, ka tik pat bieži pārdevēji pircējus māna, stāstot, ka ziedi vesti tieši no audzētāja. «Ja kāds stāsta, ka tie ievesti pa tiešo no kāda audzētāja ārzemēs, tie, visticamāk, ir meli, jo tas ir sarežģīts process, īpaši pārdevējam, kurš nedēļā iegādājas tikai dažas kastes ziedu,» saka Mārtiņš.
Gan vairumtirgotāji no SIA Ziedu nams, gan arī Tukuma novada rožu audzētāji uzsver - ja mājās pārnestā roze ātri nokar galvu, tad tā tiešām ir veca vai nepareizi kopta. «Tikko dobē nogrieztu rozi pircējam uzreiz nemaz nevar dot. Tā vismaz 24 stundas jāliek vēsā vietā atdzerties un tikai tad vedama uz veikalu,» stāsta Eva. Audzētāji un tirgotāji uzsver, ka veikalā tomēr varēs iegādāties kvalitatīvākus ziedus nekā tirgū, jo veikalā to glabāšanai ir piemērotāki apstākļi un ziedus var glītāk pasniegt.
Tirgotāji apgalvo, ka arī ievestās rozes, pareizi koptas, vāzē stāvēs ilgi. Importa rozes izturīgākas padara mākslīgas vielas, ar ko tās piebarotas.
Eksotikas cienītājiem
Ir pircēji, kuri uzskata - ja roze smaržo, tad ir vietējā, ja nesmaržo - importa. Tas ir mīts, jo smarža atkarīga no šķirnes. Visbiežāk smaržīgās rozes ātri izplaukst, bet tirgotāji tādas nelabprāt iepērk, viņi labāk ņem tās, kuras ilgi stāv pumpurā, taču tās lielākoties nesmaržo. Arī ziedu krāsai ir nozīme. Eva ievērojusi, ka krievu tautības cilvēkiem atšķirībā no latviešiem nepatīk dzeltenas rozes, viņiem vairāk pie sirds iet sarkani ziedi. Oranžās var pārdot vienmēr un visur, bet lillīgi violetās pircējiem vispār diez ko nepatīk.
Gan ziedu audzētāji, gan tirgotāji atzīst, ka Latvijas pircēji ziedu izvēlē ir samērā konservatīvi. Eva, kas ik gadu dodas uz Nīderlandi nolūkot jaunumus, stāsta: «Gribējām audzēt rozes ar čemurainām galvām, kurām no vidus ārā spraucas tāda kā aste, bet tirgotāji mūs pārliecināja, ka sākumā interese par tām bijusi, taču ātri apsīkusi. Cilvēki atgriezušies pie ierastajām vērtībām.» Tomēr eksotikas cienītājiem izvēle ir. Piemēram, zilas vai spilgti zaļas rozes, kas krāsu ieguvušas, piesūcinot tās ar krāsvielām.