Rīgas Kinostudija bija viņa pirmā darbavieta, kurā vēl deviņdesmito gadu sākumā tapa kino. Pavisam jauns Agris nebaidījās paņemt kino kameru un viens pats braukt filmēt Dienvidslāvijas karu. Apkārt šāva un spridzināja, bet uzfilmētais kadrs bija svarīgāks par visu. Lodes no aplenktās Zagrebas viņš atveda kā dāvanu līgavai... Arī tad, kad kino sistēma Latvijā sabruka, Agris kameru nenodeva. Beidza Latvijas Kultūras akadēmijas Kinooperatoru fakultāti un nenogurstoši strādāja. Lai kādas bija ekonomiskās jukas, viņa talantam darbs atradās. Taču izdzīvošanas spriedze darīja savu - šis nebija un joprojām nav mākslinieku laiks. Divdesmit gados kino Agris ir strādājis teju ar visiem Latvijas režisoriem un producentiem, vienmēr palicis draugos ar filmēšanas grupām un filmētajiem varoņiem. Viņš nekad nelīda priekšpusē, kur vairāk slavas un izrādīšanās, bet pacietīgi un vīrišķīgi darīja melno darbu. Filmēja, filmēja, filmēja, vienmēr izdarot vairāk, kā no viņa prasīts. Viņu cienīja spēlfilmu aktieri, viņam uzticējās dokumentālo filmu varoņi. Agra CV bija grūti sastādīt, jo visas filmas nevarēja pat sarakstīt. Tika atstātas spožākās, un to bija daudz. Beidzamajā Lielajā Kristapā Agris pelnīti saņēma labākā spēlfilmas operatora balvu. Viņa profesionālais potenciāls prasīja lielus darbus, bet Latvijā šis laiks talantiem ir nežēlīgs. Beidzamajos gados Agris visu sirdi un entuziasmu atdeva raidījumam Vides fakti, katru kadru veidojot kā mākslas darbu. Braukāja pa pasauli, filmēja un sevi nežēloja. Dienu pirms nāves tikās un apzvanīja savus tuvākos. Gribēja nedaudz atpūsties, lai visu vasaru atkal filmētu. Viņa sirds neizturēja dienā, kad pirms trīs gadiem mira viņa draugs un skolotājs, izcilais operators Dāvis Sīmanis. Tagad Agris ir kopā ar viņu, bet pats turpinās dzīvot savos dēlos, filmās un laba cilvēka darbos.
Mums Tevis pietrūks un sāpēs ilgi!
Ģimenes un kino kolēģu vārdā,
Elvita Ruka
Izvadīsim pēdējā gaitā 26. maijā plkst. 15 Baltezera kapos.