Tas gan bija nevis klikšķis, bet ilgs process, kas sākās ar piedzimšanas brīdi... Domāju, ka daudz cilvēku, kuri brauc prom, īsti neapzinās, ko nozīmē justies ārzemniekiem. Mēs sākumā bijām bezpavalstnieki, vecāki - politiskie bēgļi. Mans tēvs bija luterāņu mācītājs, kas nonācis katoļu valstī... Šī pieredze mani mudinājusi, varbūt pat zemapziņas līmenī, vienmēr nevis meklēt «lielo» atbalstu, bet nostāties mazākuma pusē. Atceros, kad mani intervēja 1989. gadā un jautāja, vai pieļauju atgriešanos dzimtenē, es tā mazliet svārstījos un teicu, ka atgriezīšos, ja man tur būs kas veicams. Un tad toreizējais ārlietu ministrs Andrejevs uzaicināja mani diplomātiskajā darbā - tas bija izaicinājums un uzdevums, es atgriezos.
Kādi ir galvenie darba uzdevumi jums kā speciālo uzdevumu vēstniekam sadarbībai ar tautiešiem ārzemēs?
Aprīlī būs darba grupa, kas veidos politikas plānošanas dokumentu sadarbībai ar diasporu. Proti, ir dažādas iniciatīvas šādai sadarbībai, kas tikai dabiski, ja ņem vērā, cik daudzi aizbraukuši, bet vajadzētu tās aktivitātes īstenot vienotāk. No 2004. līdz 2009. gadam bija diasporas atbalsta programma. Nu jāveido kas jauns, turklāt ņemot vērā, ka daudzi no aizbraukušajiem joprojām jūtas piederīgi Latvijai. Runa ir gan par atbalstu latviešu valodas mācīšanai un kultūras saiknes uzturēšanai, gan aizbraukušo ekonomiskā potenciāla izmantošanai.
Vai runa ir par saiknes uzturēšanu vai arī par programmu, kas veicinātu šo cilvēku atgriešanos Latvijā?
Mēs nezinām, cik daudzi būs ieinteresēti braukt atpakaļ. Tas, protams, būtu galvenais mērķis, tomēr valstij jāstrādā ar visiem aizbraukušajiem. Atgriešanās ir individuāla izvēle, mēs nevienu nevaram piespiest. Var jau saprast, piemēram, mammas, kurām liekas, ka viņu bērniem pašreizējās mītnes zemēs pieejama labāka izglītība vai veselības aprūpe...
Vai valsts šai diasporas programmai atvēl pietiekami līdzekļu?
Diplomātiski izsakoties, te vēl daudz, ko attīstīt. Attieksmi Latvijā pamainīja nesen notikušais referendums par otro valsts valodu, lai gan man pašam vēlētāju aktivitāte ārzemēs pārsteigums nebija... Atceraties, žurnālisti vienmēr agrāk rakstīja, ka aizbraukušie ir dusmīgi uz valsti. Es kā bijušais nervu zinātnieks varu teikt, ka dusmas nozīmē emocijas, tātad aizbraukušajiem Latvija joprojām nav vienaldzīga, līdz ar to ar viņiem var strādāt. Nav vairs tā, ka aizbrauc uz visiem laikiem. Mūsdienu mainīgajā pasaulē var gadīties, ka pēc kāda laika cilvēki atgriežas Latvijā.
Jūs pieminējāt atbalstu valodas mācīšanai. Par ko vēl domājat?
Latviešu valodas mācīšana ir tas būtiskākais. Aizbraukušie ir šokēti, kad viņu bērns nerunā latviski. Diemžēl tas ir tikai dabiski - bērns dara tā, kā viņam ērtāk. Un tad vecāki sāk organizēties, parādās šīs skoliņas, kurām būtu derīgi palīdzēt. Piemēram, ASV mācību viela tām ir izstrādāta jau pirms vairākiem gadiem, Eiropas valstīs tas notiek lēnāk. Jebkurā gadījumā diasporas latviešiem būtu svarīgi pašiem saprast pašorganizēšanās nozīmi. Ja paskatāmies mūsu tautas vēsturi, redzam, ka, piemēram, Pēterburgas Avīzes iznāca ārpus toreizējās Latvijas, tomēr bija ļoti nozīmīgas. Tērbatas Universitāte, Pēterburga utt. - arvien bijusi diaspora, bet tā bijusi dzīva, ja pašorganizējusies. Spilgtākais piemērs - kad Pirmā pasaules kara gados no Latvijas evakuēja 800 tūkstošus cilvēku, kuri spēja pašorganizēties, faktiski veidojot Latvijas valsts iedīgļus. Ne velti viens no bēgļu organizāciju vadītājiem, Jānis Čakste, vēlāk kļuva par Latvijas prezidentu. Kad mēs stājāmies NATO, ļoti nozīmīgs bija klaida latviešu Ziemeļamerikā atbalsts lobēšanā.
Jums ir vēl viens darbības virziens...
Jā, es pārstāvu valsti vienā starptautiskā organizācijā, kas gādā par holokausta pētniecību un neaizmiršanu. Kā zināms, daļa holokausta notika diemžēl arī Latvijas teritorijā vācu okupācijas laikā.
Vai šādā kontekstā jūsu uzmanības lokā ir arī tāds karsts kartupelis kā t. s. ebreju īpašumu atdošanas jautājums?
Netieši. Tas tiešām ir ļoti sarežģīts jautājums kaut vai tāpēc, ka runa ir arī par organizācijām, kas tika likvidētas pirmās padomju okupācijas laikā, pirms vāciešu ienākšanas. Tomēr kopumā jāsaka, ka Latvija ar šiem jautājumiem tikusi galā itin veiksmīgi.