Spriežot pēc tā, ka joprojām 50% Latvijas sabiedrības ar izpratni izturas pret valsts dalību NATO, šīs valsts iedzīvotājiem nenākas pārmest pārlieku vieglu attieksmi pret dzīvi, kur visas domas tiek veltītas vienīgi šā brīža neatliekamo vajadzību apmierināšanai. Tas nozīmē, ka cenšamies skatīties arī rītdienā, kuras tapšanā savu spēju robežās katrs ieliekam savu darbu un domas. Tas attiecas arī uz attieksmi pret Latvijas aizsardzību, kas, pateicoties pārdomātai rīcībai (dalība aliansē), nu jau aizvadījusi divas desmitgades normālas, brīvas valsts statusā (diemžēl daudzos aspektos stipri pieklibojot). Katru reizi, kad Latvijas debesis pārlido Šauļos bāzētās NATO lidmašīnas, iespējams gūt apliecinājumu - Latvija atrodas drošībā. Tas nav pārspīlējums, jo nav lāga aina redzēt nobiedētus civiliedzīvotājus, pār kuru galvām aizlido ar nāvējošu kravu uzpildītas lidmašīnas. Latvijas kontekstā der minēt Čečeniju un Gruziju, jo abos gadījumos bijusi darīšana ar Krievijas militāro spēku, kam nebija atbilstoša pretspēka.
Minētajiem 50% vajadzētu kļūt par pamudinājumu augstākajām valsts amatpersonām par Latvijas aizsardzības nodrošināšanu domāt nopietnāk. Uz to nesen norādījis aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kurš solījuma nepildīšanā savai sabiedrībai un sabiedrotajiem par aizsardzības budžeta palielināšanu vainojis gan pats sevi kopā ar visu valdību, gan arī prezidentu. Tā, protams, ir ļoti ļauna kaite, ja iespējams nepildīt to, kas melns uz balta ierakstīts valsts likuma formā, kas paredz palielināt aizsardzības budžetu. Vai šādā gadījumā nevajadzētu atcerēties Valda Dombrovska un Andra Bērziņa patriotiskas noskaņas pavadītos braucienus pie mūsu karavīriem Afganistānā? Nenoliedzot šādu vizīšu nozīmi, pašiem karavīriem un vismaz tiem pieminētajiem 50% valsts iedzīvotāju daudz svarīgāka šķiet ilgtermiņā vērsta augstāko amatpersonu darbošanās. Diemžēl aizsardzības jomā to neredz.
Kā lai nepiemin Pabrika aicinājumu sarūpēt ragavas jau vasarā, jo diezin vai mūsu aizsardzības ministrs pārspīlē ar apgalvojumu, ka Eiropā nekad nav bijis tādu laiku, kuros būtu pastāvējusi simtprocentīga drošība. Prakse rāda, ka atbilstoša uzmanība aizsardzības jautājumiem var tieši palīdzēt uzturēt mieru. Un tāpēc tieši šobrīd, neraugoties uz krīzi, ir nepieciešams aizsardzības budžeta palielinājums. Derētu ieklausīties ministra teiktajā, ka, sasniedzot 2% līmeni aizsardzībai no IKP, Latvijas spējas būs pietiekamas, lai militārā izpratnē spētu nodrošināt pašaizsardzību. Lai tas notiktu, ir jātiek vaļā no sēdēšanas uz sabiedroto astes un - pats galvenais - beidzot vajadzīga nopietna attieksme pret Latvijas aizsardzību, turklāt pašā augstākajā līmenī.