Arī izlavierēt starp rūdītu teātra profesionāļu ieteikumiem: «Dieva dēļ, netuvojies Brodvejai, jo tās ir bezgaumīgas šausmas!» līdz «Tev obligāti jānoskatās kāds Brodvejas mūzikls, lai saprastu, kas tas ir» nemaz nav tik viegli. Taču lavierēt mēģinu, tveroties pie jau šķietami pazīstamiem vārdiem un uzvārdiem. Tiem, kuru radošās izpausmes ārpus Amerikas pierasts asociēt ar viņu darbību vieglāk eksportējamā formātā, proti, kino.
Ciešā radniecība
Pie «kinematogrāfiskiem kodiem» Brodveja turas ar zobiem un nagiem, teju trīs ceturdaļas no visiem Brodvejas mūzikliem ir saistītas ar kinematogrāfu. Kurš bijis pirmais - filma vai mūzikls -, ir atkarīgs no «konkrētā nosaukuma», taču tādi Brodvejas kases gabali kā Billijs Eliots (vispirms bija britu filma par puiku, kurš sapņo par baletu), Priscila - tuksneša karaliene (90. gadu austrāliešu filma par transvestītu šovu), Mērija Popinsa (60. gadu amerikāņu kino klasiska), Adamsu ģimene (90. gadu kino klasika), Māsa uzdarbojas (90. gadu filma ar Vūpiju Goldbergu) un nesenā Brodvejas novitāte Zirnekļcilvēks akcentē savu saistību ar pirmavotu - Holivudas filmām. Savukārt darbi Mamma Mia, Evita, Čikāga, tagad arī Kara zirgs (šonedēļ Rīgā sāk rādīt S. Spīlberga filmu Kara zirgs), sākušies kā teātra izrādes, tad pārtapuši filmās, taču turpina dzīvot uz Brodvejas skatuvēm. Šo filmu - teātra izrāžu/mūziklu - ciešo partnerību pierāda arī mūzikls Bonija un Klaids, kura tieša «radiniece» ir 60. gados tapusī Holivudas filma - reāla 20. gadu ASV gangsteru pāra destruktīvā dzīvesstāsta iemiesojums. Mūzikla Bonija un Klaids pirmizrāde Brodvejā notika pērnā gada novembrī, taču nu jau šis mūzikls lustīgajā Brodvejas izklaides mašinērijā ir pagātne. Manuprāt, perfektā muzikālā izrāde ar apbrīnojamu dinamiku, izciliem aktierdarbiem un pamatīgu dramatismu uz Brodvejas skatuves izdzīvoja mazliet vairāk nekā mēnesi. Nepubliskotu iemeslu dēļ Bonija un Klaids jau ir noņemts no repertuāra, norakstīts kā «pamatīga neveiksme». Iespējams, izrādes piesātinātais dramatisms un vēstījuma «amorālisms» (Bonija un Klaids taču ir vardarbīgi ļautiņu slaktētāji Lielās depresijas laikā) bija pārāk smagnējs piedāvājums. Turklāt, kā nejauki rupjā recenzijā izteicās cienījamā izdevuma The Wall Street Journal kritiķis: «Kas tas par mūziklu, kurā nedejo?» Man nav ko viņam atbildēt, tik vien - ka būtu mazliet dīvaini pieprasīt nolemto mīlētāju Bonija un Klaida «deju», īsi pirms viņus sakapā policistu lodes...
Sekss un lielpilsēta
Noteikumi šeit ir skarbi un publikas gaumes diktāts - nediskutējams. Ja Brodveju mēs uzskatām par tūrisma industrijas piedēkli, loģika ir acīmredzama. Daudz lielākas izredzes izdzīvot sīvajā teātru konkurencē (ar intensitāti vismaz astoņas izrādes nedēļā) ir izrādēm, kas ne tikai atsaucas uz kultūras kodiem, ko izstrādājis kino, bet kurās ar acīm var aptaustīt aktieri vai aktrisi, kas līdz šim redzēti vien ekrāna plaknē. Te nu ir kur izvērsties, piemēram, aktrisei Kimai Ketrelai - Samantai no seriāla un filmām Sekss un lielpilsēta. Britu autora Noela Kauarda 1930. gadā rakstītā salonluga Privātās dzīves ar Kimu Ketrelu galvenajā lomā ir kā «kulaks uz acs» - «kulturāla piešprice» masu tūrismam. Pārdesmit metru no apdullinošās Times Square mirgoņas atrodas Music Box Theatre, kurā Ketrela partnerībā ar kanādiešu TV zvaigzni Polu Grosu rullē uz nebēdu. Salonludziņa (jāpiebilst, tas ir britu režisora Ričarda Eira iestudējums, kas rādīts arī Londonā) par diviem šķirteņiem, kas nejauši satiekas kādā Francijas dienvidu viesnīcā, pamet savus jaunos laulātos draugus un metas vecajā kaislē, tiek pieteikta kā «smieklīga, gudra un seksīga» (laikraksts Toronto Star). Lai tā būtu, kaut šī iestudējuma kvalitātes ir salīdzināmas, teiksim, ar mūsu Dailes teātra ierindas komercgabalu, piemēram, Ar vīru nav viegli u. c. Savukārt par Ketrelas komēdiju aktrises dotībām nav iemesla šaubīties ne seriālā, kas viņu padarījis populāru, ne šajā izrādē, bet... tas arī ir viss.
Vudija Allena kauns
Iespējams, skatīties Privātās dzīves ar Ketrelu galīgi nav labas gaumes izpausme. Taču acīmredzot Brodvejas spēles noteikumos tāds pieņēmums kā «gaume» ir ļoti nosacīts. To, šķiet, apzinās arī pilsoņi, kuru daiļrade tomēr ir saistīta ar intelektuāli blīviem darbiem viņu pamatmedijā, proti, kino. Izrādei Relatively Speeking (Runājot salīdzinoši), ko no pērnā gada nogales izrāda Brodvejas Brook Atkinson teātrī, ir izcili autori. Trīs viencēliena lugas, kas veido šo izrādi, sarakstījuši Vudijs Allens (klasiķis, tikko saņēmis Golden Globe par Pusnakts Parīzē scenāriju), oskarotais Ītens Koens un, iespējams, mazāk pazīstama dramaturģe Elena Meja, kuras kontā arī ir vairākas kinobalvas. Paradoksāli, ka tieši Elenas Mejas komiskais viencēliens par infantilu pārtikuši kundzīti, kura nespēj tikt galā ar vīra nāves faktu un noorganizēt viņa bēres, ir vienīgais, kas šo izrādi notur atraktīvas komēdijas robežās. Viņas «partneri» Allens un Koens - bijuši daudz ciniskāki. Vudijs Allens ar sev neraksturīgu prastumu ir sarakstījis «seksīgu zviedzamgabalu» par kāzu nakts jampadraci, kurā līgava aizbēg ar līgavaiņa tēvu, bet viņu romantiskajā moteļa istabelē svinīgā procesijā ierodas kāzu viesu bars. Savukārt kino intelektuālis un rafinētais postmodernists Ītens Koens (Fargo, Sadedzināt pēc izlasīšanas u. c.), atbrīvojies no sava brāļa, viņu radošā dueta otras puses, «uztriecis» īsu skeču par kāda cietumnieka bērnības traumu. Atklāti sakot, šī izrāde ar visu Allenu, Koenu un tās režisoru - cienījamo kinozvaigzni Džonu Turturo (Bārtons Finks u. c.) - ar savu cinisko primitīvismu un zemjostas humoru mani šokēja. Tik vien tā mierinājuma, ka Relatively Speaking savā gada sliktāko Ņujorkas teātra izrāžu saraksta galvgalī nosaucis arī izdevuma Time Out apskatnieks. Morāle - neuzķerieties uz «kino kodiem» - vārdiem, personībām. Viņiem ir dažādas dzīves un dažādi darbi - tie, kas paredzēt Brodvejas publikai, viņiem godu nedara. Arī klasiķim Vudijam Allenam ne.
Kevina Speisija triumfs
Tomēr - viss notiek. No 10. janvāra Ņujorkā Bruklinas Mūzikas akadēmijā (tā dēvētajā BAM, www.bam.org) notiek Londonas Old Vic un Bruklinas BAM kopproducētās Šekspīra Ričarda III izrādes ar Kevinu Speisiju titullomā. Šis iestudējums - pērnā gada sensācija Londonā - noslēdz vairāku gadu garumā īstenoto sadarbības projektu The Bridge Project starp ASV un Lielbritānijas teātriem. Izrāde, ko iestudējis atzītais britu kinorežisors Sems Mendess (Amerikāņu skaistums u. c.) ir dizainiski perfekts «rāmis» Kevina Speisija eksplozīvajam, pārsteidzoši fizikālajam un intensīvajam tēlojumam Ričarda III lomā. Viņa Ričards ir draņķis, neģēlis, jā, klibs kroplis (Speisijs atkārto savu paņēmienu, varoņa klibumu no filmas Parastie aizdomās turamie, par ko 1996. gadā saņēma Oskaru) - dēmons, kas pakļauj destrukcijai un iznīcībai visu un visus, kas viņam tuvi. «Holivudas zvaigznes», arī Londonas Old Vic vadītāja Kevina Speisija spēles intensitāte ir fascinējoša! Turklāt tādu spēles perfekciju un intensitāti Speisijs (ar saviem diviem Oskariem) kino nav sasniedzis, vai vienkārši kino viņam nav devis šo iespēju. Taču teātris - ir. Ričardu III patiesi vajag redzēt. Kevins Speisijs ar intensitāti septiņas izrādes nedēļā (!) Ņujorkā Ričardu III spēlē līdz pat 4. martam.