Tas brīdis ir pienācis: kultūras kontrrevolūcija ir iespējama - aizvadītajā nedēļā pavēstīja Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans, uzrunājot reģionālu ekonomikas jautājumiem veltītu konferenci Polijā. Man nav saprotama Orbana vārdu izvēle (ja ir «kontrrevolūcija», tad ir «revolūcija» - par ko šajā gadījumā ir runa?), tomēr kopējā doma ir skaidra. Vecais labais nošķīrums «nacionālā identitāte» pret «Eiropas identitāti». Cik noprotams no mediju ziņām, Orbanam kvēli piekritis Polijas ekspremjers un arī pašreizējais «nekronētais» valdošās partijas līderis Jaroslavs Kačinskis. Un - lai cik man personīgi nogurdinošs būtu šobrīd Rietumos valdošais dogmatisms, t. s. politkorektums, abu līderu un viņiem līdzīgi domājošo politisko aktīvistu pieteiktā «kultūras kontrrevolūcija» nenotiks.
Viens no iemesliem - šādas parādības, strāvojumi nerodas bez atbalsta konkrētās sabiedrības noteiktā intelektuāļu daļā, tādi nerodas tāpēc, ka politiķi ir, lūk, izdomājuši par nepieciešamu konstruēt kādu alternatīvu dominējošiem ideoloģiskiem uzstādījumiem. Lai ilustrētu domu, atgādināšu, ka šāds «intelektuālais pavērsiens pa labi» Eiropā nav nekas nepieredzēts. Piemēram, Francijā tas aizsākās 1899. gada 3. janvārī ar kopīgu deklarāciju, ko parakstīja tādi cilvēki kā Nobela prēmijas literatūrā viens no pirmajiem laureātiem, dzejnieks Frederiks Mistrāls, rakstnieks Žils Verns, gleznotāji Ogists Renuārs un Edgars Degā. Šī intelektuāļu balstītā grupa pastāvēja tikai piecus gadus, tās vietā nāca citas, arī radikālākas un, teiksim tā, raupjākas, piemēram, Action Francaise, tomēr intelektuāļu klātbūtne šajos «labējās alternatīvas» projektos neizzuda. Toties vēršanās pret sasmakušo status quo Itālijā pēc tam, kad no kustības novērsās intelektuāļi (Benedeto Kroče u. c.), deģenerējās par Musolīni režīmu, kāds nu tas bija.
Savukārt šodienas Austrumeiropas «kultūras kontrrevolucionāri» politikas gaiteņos šādu resursu mobilizēt nevar. Jo arī paši negrib. Jo, lai gan mīl piesaukt «kultūru», intelektuāļiem neuzticas. Pretī saņemot tikpat «siltas» jūtas.
Un arī tam ir skaidrojums, lietojot Francijas XX gadsimta pirmās puses pieredzi. Šīs «intelektuāļu - nacionālistu» aprindas bija apbrīnojami raibas: vieniem derdzās Vācija, citiem - Lielbritānija, vieniem - kreisie, citiem - politika vispār, toties godā tika celta katoļu baznīca utt. Īsi sakot, netrūka ekstravagantu uzskatu. Bet - netika apšaubīts, ka ideju sadursmei ir jānotiek tieši kā viedokļu sadursmei, bez valsts represīvā aparāta iesaistes. Tas, iespējams, ir specifiski Francijas fenomens, tomēr pat monarhists bija instinktu līmenī demokrāts. Savukārt Austrumeiropā pie varas nonākušie, lai ko viņi paustu publiski, instinktīvi, manuprāt, ir autoritāras varas piekritēji. No tā izriet simpātijas pret Putinu utt. Lai būtu, bet kultūra, domu ģenerēšana un apmaiņa smok autoritārā gaisotnē.
Līdz ar to Austrumeiropas politiskie līderi var vīterot par «kultūras revolūciju», cik grib, - neko vairāk par fobijās sakņotu populismu, neko pozitīvu piedāvāt viņi nevar.