Laika ziņas
Šodien
Migla
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Anarhistu pēddzinis

Izdevniecība Dienas grāmata klajā laidusi britu rakstnieka un latviešu anarhistu vēstures pētnieka Filipa Rufa grāmatu Pa stāvu liesmu debesīs. Nenotveramā latviešu anarhista Pētera Māldera laiks un dzīve. Kopš astoņdesmito gadu beigām viņš dzinis pēdas vienam no slavenākajiem gadsimta sākuma Londonas biediem un atklājis mazzināmu Latvijas vēstures lappusi, iezīmējot notikumu kopsakarību karti, kas lielā mērā noteica XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma situāciju gan šeit, gan visā Eiropā.

Jūs rakstāt, ka Pētera Māldera vārdu pirmo reizi dzirdējāt jau bērnībā no vecmāmiņas un šī noslēpumainā persona uzreiz raisīja jūsos interesi. Bet kā jūs kļuvāt gana apsēsts ar šo stāstu, lai veltītu tā šķetināšanai gandrīz trīsdesmit savas dzīves gadu?

Es to neuzskatu par apsēstību. Vismaz ne sākumā. Tā ir ļoti plaši pazīstama Londonas folkloras sastāvdaļa, un pat cilvēki, kuri nezināja stāstu par notikušo, bija dzirdējuši Pētera Māldera vārdu. Nezinu, cik daudz zināja mana vecmamma, iespējams, viņai Pēteris Mālderis bija tikai mīklains ārzemnieks, no kādiem jāuzmanās. Taču mani ieinteresēja tas, ko dzirdēju. Lai arī par šo tēmu jau bija sarakstītas vairākas grāmatas, tie bija tikai uz reāliem notikumiem balstīti detektīvstāsti bez domas, ka bijusi kāda ideoloģija, par ko šie vīri cīnījās, vai ka Latvijā viņiem bijusi kāda lielāka loma. Mēs zinājām, ka viņi ir iebraucēji no Latvijas un ka viņi šeit bijuši iesaistīti kādā vardarbīgā kustībā. Taču sākotnēji Anglijā neviens neko daudz nezināja par Latviju un kur nu vēl tās vēsturi, tādēļ Londonas notikumi palika nesaprotami. Sākumā es pieņēmu visus grāmatu mītus. Es sāku, piemēram, ticot, ka Londonas policistu slepkava patiesībā bija Jēkabs Peterss. Bet savos pētījumos atklāju, ka Jēkabs Peterss ne tikai nenogalināja policistus, bet vispār nebija iesaistīts šajā grupējumā un pat nebija anarhists. Tā atklājās, ka viss, ko zināju, bijis nepatiess. Tad stāsts sāka pats savu dzīvi.

Kā jūs atradāt īstā Pētera Māldera pēdas Latvijā? Vai varat nedaudz atklāt meklējumu ceļu?

Es sāku ar kļūdainu priekšstatu, ka Pēteris Mālderis bijis Ģederts Eliass. Man jāpateicas nejaušiem pierādījumiem un līdzībām fotogrāfijās, ko uzgāju, viesojoties Latvijā savu pētījumu sākumā vēl padomju okupācijas gados. Pēdējās dienas rītā, ko pavadīju Rīgā Kara muzejā, kas tajā laikā vēl bija LPSR Revolūcijas muzejs, pēdējā apmeklēšanas reizē, paņēmis rokās pēdējo materiālu mapi, es atradu dažas fotogrāfijas un vienā no tām (grāmatas vāka foto) acumirklī atpazinu Pēteri Mālderi. Tas bija tas pats vīrs, kurš redzams meklēšanas plakātā, tikai šim bija vārds. Tas bija Jānis Žāklis. Foto bija no viņa aresta Bobruiskā 1904. gadā. Jānis Žāklis nebija Ģederts Eliass, un visas manas līdzšinējās teorijas vienkārši sabruka. Tāpēc 1989. gadā man bija jādodas mājup uz Londonu un jāsāk viss no gala, pieņemot, ka šoreiz es jau zinu, kas ir Pēteris Mālderis. Tā viss manu meklējumu ceļš ir gājis kalnup un lejup. Kad atgriezos jau neatkarīgā Latvijā 2003. gadā, arhīvi bija atvērti, un es varēju uzmeklēt dokumentāciju par Jāni Žākli. Tur atklājās lielākie dārgumi.

Taču pirmoreiz jūs ieradāties Latvijā 1988. gadā. Kā jutāties, sastopoties ar padomju varu un ierobežojumiem, ar kādiem tolaik nācās rēķināties iebraucējiem no Rietumeiropas? Vai nejutāties kā spiegs vai slepenais aģents, meklēdams informāciju, kas tiek no jums slēpta?

Man bija divas iespējas. Es varēju uzvesties kā spiegs, mēģināt būt viltīgs un ciest neveiksmi, jo KGB bija profesionāla organizācija un mazliet viltīgāka par mani. Bet es varēju arī teikt, kas esmu un ko gribu šeit darīt, lai saņemtu atļauju vai aizliegumu. Pirmoreiz gan es darbojos mazliet kā spiegs. Atbraucu šurp kā tūrists, kurš nerunā ne krieviski, ne latviski un nevienu Latvijā nepazīst. Man bija tikai dažas adreses, ko iedevuši latvieši Londonā, cilvēkiem, kuri runāja angliski un varēja man parādīt pareizo virzienu. Es iekāpu taksometrā, devos no viesnīcas Latvija uz Mežaparku un pieklauvēju pie durvīm, kaut nekad nebiju saticis cilvēku šo durvju otrā pusē. Es vienkārši pateicu, kas esmu, no kurienes nāku, ko daru Latvijā, un man paveicās, ka viņš atrada profesoru no Zinātņu akadēmijas, kurš bija sarakstījis grāmatu par Jēkabu Petersu. Tas bija Valentīns Šteinbergs. Tagad man bija iemesls atgriezties Latvijā 1989. gadā jau ar biznesa vīzu un atbalstu no Kultūras komitejas, lai veiktu pētījumu. Nu es varēju būt atklāts par to, kas esmu un ko meklēju. Visbiežāk padomju varasvīri man neatteica, jo bija jau Gorbočova laiks. Tolaik vienīgi nebija iespējams piekļūt arhīvu dokumentiem, un man tas bija jādara ar citu cilvēku starpniecību. Tomēr dažas lietas šķita satraucošas un nenotika tik atklāti kā vēlāk. Es atceros savu ierašanos Kultūras komitejā, kad man jautāja: «Kāda ir jūsu programma?» Es atbildēju, ka man tādas nav. Viņi teica, ka to gatavojot, un jautāja, ko es plānoju darīt Rīgā. Atbildēju, ka gribu redzēt KGB un doties uz Rīgas Centrālcietumu. Vīrs, kurš mani uzklausīja, sastinga un pārjautāja - jūs gribat redzēt KGB un doties uz Centrālcietumu?

Viņš laikam uzlūkoja jūs kā trako.

Katrā ziņā nākamajā rītā es devos uz stūra māju un pēcpusdienā uz centralku. Tas bija mazliet sirreāli, bet KGB izturējās ļoti pieklājīgi, izpalīdzīgi un atbildēja uz maniem jautājumiem. Parasti gan ir otrādi - viņi ir tie, kas uzdod jautājumus. Šoreiz es satiku pieklājīgu jaunu cilvēku, kas teicās esam KGB sabiedrisko attiecību amatpersona, un es uzdevu jautājumus par Jēkabu Petersu un to, kas KGB zināms par Londonas notikumiem. Mēs patīkami aprunājāmies, un mani aizveda uz Centrālcietumu. Jānis Žāklis 1905. gadā vadīja uzbrukumu Centrālcietumam, lai atbrīvotu ieslodzītos revolūcijas līderus. Es gribēju redzēt kameras un vietas, kur notika lielā izlaušanās. Man, protams, bija sava aizsardzība - es biju ārzemnieks. Tāpēc man pabūt šajās vietās nozīmēja ko citu. Zināt, ir vecs joks par to, kas ir galvenā tūrisma ēka Rīgā. Atbilde - stūra māja, jo no tās pagraba var redzēt Sibīriju. Bet mana pieredze bija citāda. Uz mani droši vien skatījās kā uz pilnīgi traku ārzemnieku, naivu idiotu, kurš vienkārši vēlas apmeklēt KGB, uzzināt kaut ko par latviešu anarhistiem un čekistiem. Pret mani izturējās iecietīgi. Es pētījumu procesā vienmēr esmu bijis pilnīgi atklāts, un, šķiet, šī pieeja strādāja.

Cik daudz jūs zināt par latviešu daiļliteratūru saistībā ar aprakstītajiem notikumiem - Paula Bankovska Misteru Latvija un Alberta Bela Saucēja balsi?

Man tās abas ir, un esmu tās lasījis. Es slikti lasu latviski un neprotu latviski runāt, bet teksta saturam varu izsekot. Tas ir viens no maniem ieguvumiem, tik ilgas stundas sēžot pie Latvijas vēstures grāmatām ar latviešu-angļu vārdnīcu. Turklāt Alberta Bela grāmatu kāds amerikānis ir iztulkojis angliski.

Daļu savu pētījumu jūs veicāt, lasot latviski un tulkojot tekstus ar vārdnīcu?

Jā. Tas bija ļoti burtisks un stīvs tulkojums. Tikai vēlāk es ieguvu savu slepeno ieroci - sievu Irēnu, kura dzimusi Latvijā un runā gan latviski, gan krieviski. Mēs pirmo reizi satikāmies jau 1989. gadā, bet pāris kļuvām tikai piecpadsmit gadu vēlāk. Ja gribu būt godīgs, jāsaka, ka šī grāmata bez Irēnas neiznāktu. Es nespētu izrakties cauri arhīvu materiāliem, kuri bija ne tikai krievu, bet arī senajā krievu valodā. Esmu viņai ļoti pateicīgs.

Šķiet, grāmata iznāk, pateicoties daudziem laimīgiem pavērsieniem.

Pateicoties divām lietām pret Jāni Žākli Talsos un Bobruiskā par nelegālas informācijas izplatīšanu, viņš tika arestēts un tika uzņemtas fotogrāfijas, kuras es nejauši uzgāju. Šo izmeklēšanu dēļ žandarmērija abās vietās vāca liecības par Jāni Žākli un iztaujāja viņa ģimeni. Visu to - kur, kad viņš dzimis, kā sauca viņa vecākus, brāļus un māsas, kur tie dzīvoja, kam ticēja un kādi bija viņu sociālie apstākļi - izzināja un apkopoja policija. Tas kļuva par pamatu pirmajai grāmatas nodaļai. Dokumentācija izbeigta divas dienas pirms 1905. gada revolūcijas galvenajiem notikumiem. 11. janvārī abas krimināllietas tika slēgtas un nepietiekamu pierādījumu dēļ nav nodotas prokuratūrai. Jauno Žākli atbrīvoja, policijas novērošana tika izbeigta, viņš atguva pasi un pazuda. Šie dokumenti noteica grāmatas struktūru, un tā bija pilnīga nejaušība. Tad 2003. gadā parādījās daži Paula Bankovska raksti Dienā ar lūgumu katram, kurš varētu zināt kaut ko par Jāni Žākli, sazināties ar mums. Mani uzmeklēja cilvēki, kas bija mācījušies vienā skolā ar kādu uzvārdā Žāklis. Viena lieta noveda pie nākamās, līdz galu galā mēs uzgājām Žākļu ģimenes locekļus Latvijā, Amerikā, Austrālijā. Izmeklēšanas procesā dažas lietas beidzas nekurienē, bet citas aizved pie jauniem atklājumiem. Grāmata ir salikums no gan Londonā, gan Latvijā dokumentos un grāmatās uzietās informācijas, gan no tā, ko noskaidrojām, uzmeklējot cilvēkus - dzīvos Jāņa Žākļa, Friča Svara, Alfrēda Dzirkaļa un citu grāmatas varoņu tuviniekus. Tie puiši nebija tikai stāsta varoņi, bet īsti cilvēki, un tādi paši ir viņu radinieki, kuri dzīvo šodien. Grāmata ir ne tikai stāsts par Jāni Žākli jeb Pēteri Mālderi, bet, kā teikts tās virsrakstā - vēstījums par viņa dzīvi un laiku. Tas ir arī laika portretējums. Jānis Žāklis savā ziņā ir katra latvieša simbols, katras latviešu ģimenes simbols, kur vectēvs vai vecāmāte piedzīvojuši 1905. gada revolūciju un visu kopš tās. Šīs grāmatas varoņu pārdzīvojumi ir katra cilvēka pārdzīvojumi Latvijā.

Cik ļoti jūs ticat, ka jums tiešām izdevies atšķetināt leģendu par Jāni Žākli? Cik no šī stāsta mums vajadzētu lasīt kā vēstures grāmatu, un cik daudz vaļas esat devis savai iztēlei?

Te nav nekāda sakara ar iztēli. Viss šajā grāmatā ir pilnīga patiesība. Vienīgais, ko atzīstu - šis ir tikai patiesības fragments. Te nav viss stāsts, jo es neesmu atklājis visu. Ziniet, vēsturnieks ir tikai tik labs, cik labi ir viņa avoti. Avoti, ko izmantojam, rakstot vēsturi, vienmēr ir nepilnīgi. Ceru, ka grāmatas iznākšana mudinās vēl kādu meklēt citus elementus šajā stāstā. Tā vēsture top - viens atrod vienu, cits citu fragmentu un pievieno zināšanu kopumam par pagātni. Tas noteikti nav viss stāsts, bet tas ir vairāk, nekā eksistēja līdz šim - tas nebija nekas. Tādus cilvēkus kā Jānis Žāklis padomju vara tīšām izsvītroja no Latvijas vēstures. Jānis Žāklis bija 1905. gada revolūcijas līderis - viņš bija Rīgas sociāldemokrātisko organizāciju Federatīvās komitejas kaujas organizācijas vadītājs. Ja viņš būtu bijis boļševiks, viņam nebūtu veltīta nodaļa vēstures grāmatā. Par viņu padomju laikā būtu rakstītas veselas grāmatas un uzņemtas filmas. Taču pilnajā piemiņas izdevumā 1905. gada revolūcijas kritušajiem cīnītājiem, kas tika publicēts Rīgā no 1976. līdz 1980. gadam, ir tikai divas zemsvītras piezīmes par Jāni Žākli. Par viņu runāts garāmejot. Lielajā nodaļā par uzbrukumu Centrālcietumam vienā teikumā pieminēts, ka to vadīja Jānis Žāklis. Nodaļā par uzbrukumu slepenpolicijas štābam ir zemsvītras piezīme, ka Jānis Žāklis bijis viens no dalībniekiem. Bet viņš bija visu lielāko Latvijas bruņoto revolūcijas operāciju organizators un vadītājs! Padomju gados man ieteica nejautāt par anarhistiem, jo revolucionāri bija boļševiki. Taču vēsturiski runājot, tas ir nonsenss - 1905. gadā Latvijā nebija boļševiku. Latviešu partija lepojās, ka tā nav sadalīta kā krievu partija.

Jūs rakstāt arī, ka jums nepatīk, kad latviešu anarhistus mēdz salīdzināt ar mūsdienu teroristiem.

Viņi nebija teroristi. Terorisms ir politiska vardarbība pret civiliedzīvotājiem. Tas ir kaut kas, ko ne tikai latviešu anarhisti, bet anarhisti vispār nekad nav darījuši. Es teiktu, ka anarhija ir visu laiku miermīlīgākā ideoloģija. Vardarbību pret iedzīvotājiem vērš valdības. Kas nogalināja tūkstošiem ļaužu Latvijā 1905. gada beigās? Ne jau anarhisti, bet Krievijas valdība. Kas noslaktēja tūkstošiem civiliedzīvotāju, izsūtīja tūkstošiem cilvēku uz Sibīriju, lika tūkstošiem pamest Latviju un doties trimdā uz ASV, Lielbritāniju un citur, lai izbēgtu nāvessodam? Es savā stāstā atkārtoti esmu uzsvēris, ka teroristi 1905. gadā bija krievu valdība, kas sekoja cara Nikolaja II pavēlēm. Revolucionāru vardarbība vienmēr bija pašaizsardzība. Uz Tonija Blēra rokām ir vairāk asiņu, nekā uz Jāņa Žākļa rokām jebkad būtu varējis būt. Blērs ir nogalinājis desmitiem tūkstošu cilvēku Irākā, un viņš ir teicis, ka ik nakti tīru sirdi dodas pie miera kā labs kristietis. Mans tēvs, dienējot Karaliskajos gaisa spēkos, devās bombardēšanas misijās uz Vāciju un palīdzēja valdībai nogalināt vācu civiliedzīvotājus. Vienā Hamburgas bombardēšanā mans tēvs nogalināja vairāk cilvēku, nekā visi Latvijas anarhisti kopā ņemti. Bet - vai viņš bija terorists?

Kas jums pašam bija aizraujošākais no atklājumiem?

Atrast saimniecību, kur Jānis Žāklis ir dzimis. Mēs uzgājām ēku, kas redzama fotogrāfijās, kuras Londonā atrastas Pētera Māldera istabā. 1910. gadā par attēlā redzamo ēku neviens neko nezināja. Šeit ir tā pati ēka 2004. gadā Jaunlutriņos pie Svitēm. Esmu runājis ar tās īpašnieku, Pētera Māldera radinieku. Tas ir aizraujoši, ieraudzīt, ka vēsturiskie personāži ir bijuši īsti cilvēki ar īstu dzīvi un ģimeni. Tad izveidojas ļoti jocīga situācija. Cik daudz jūs zināt par saviem senčiem, un es - par savējiem? Es zinu kaut ko par savu vectēvu, bet tiem, kuri bijuši pirms viņa, tikai nedaudz. Taču es zinu veselu grāmatu par Jāņa Žākļa ģimenes vēsturi 100 gadu tālā pagātnē. Un tad ģimene jautā, kas notika ar onkuli Jāni.

Un ir ļoti pārsteigta, kad par viņu senci stāsta kāds anglis?

Jā, un tas sniedz lielu gandarījumu. Man visnozīmīgākā šķiet iespēja iedot to viņiem atpakaļ. Aizpildīt robu viņu ģimenē un atgriezt vēsturē cilvēkus, kas apzināti no tās izņemti. Ir vēl daudzi, iespējams, daudzi tūkstoši pazaudētu un aizmirstu latviešu, kuru stāsti ir tikpat nozīmīgi Latvijai. Un par viņiem nebūs grāmatu. Katras latviešu ģimenes pagātnē ir tādi cilvēki.

Kā bija rakstīt manuskriptu angliski, kam jātop tulkotam un tikai tad pirmo reizi rediģētam latviski - valodā, ko saprotat tikai mazliet?

Man tas bija vienkārši, jo man nekas no tā nebija jādara. Varonis ir nabaga tulkotājs Lauris Gundars. Man vajadzētu viņam piešķirt pirmās klases ordeni.

Vai tas tiks publicēts arī angliski angļu lasītājiem?

Jā, tāds ir plāns. Šis ir latviešu stāsts, bet tam ir daudz sakara ar Angliju, neveiksmīgo laupīšanu Londonā un mūsu leģendu par Pēteri Mālderi.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Bez nosaukuma

Videointervija ar Filipu Rufu: www.Diena.lv/kd

Bez nosaukuma

Par autoru:

Interese par vēsturi un politiskām idejām veidojusies, iesaistoties starptautiskajā anarhistu kustībā 70. un 80. gados. Tas deva īpašu skatījumu uz Pētera Māldera un latviešu anarhistu rīcības motīviem.

Rufa vadītie radioraidījumi par latviešu anarhisma tēmu skanējuši London Weekend Televison, BBC Radio Scotland, Resonance FM Radio un BBC Radio 3.
Anarhisma tēmai veltīti Rufa darbi: Anarchy in USSR - a new beginning (ASP, 1991) un The Albert Memorial - the anarchist life and times of Albert Meltzer (The Meltzer Press, 1997).

Bez nosaukuma

Elmārs Seņkovs
Dzimis 1984. gadā.
Pirms bakalaura un maģistra grāda teātra mākslā iegūšanas ieguvis bakalaura grādu pedagoģijā.
Septiņus gadus privātskolā Patnis vadījis teātra nodarbības.
Zīmīgākās izrādes - Bikts, Dirty Deal Teatro, 2010, HEDA, Andrejsalā, 2011, Gals Nacionālajā teātrī, 2011, Indrāni Rīgas Krievu teātrī, 2012.
Par abām pēdējām nominēts 2011./2012. gada sezonas Spēlmaņu nakts kategorijā Gada režisors.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli









Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?