Kāda bija studijteātra dibināšanas ideja? Kādu tu redzi šī teātra jēgu tagad, pēc 20 gadiem?
Dažādu apstākļu kopums un mijiedarbība. Padomju laiks gāja uz galu, un visi «sarosījās» - kino cilvēki un teātra cilvēki nāca kopā un gribēja veidot no valsts neatkarīgas, brīvas struktūras. Tapa Videocentrs, mēģināja izveidot Mazo latviešu teātri, kas iestudētu latviešu dramaturģiju. Pati biju izsalkusi pēc teātra, jo mana radošā darbība līdztekus pedagoģiskajam darbam atjaunotajā Daugavpils teātrī tomēr bija epizodiska. Nevarēja taču laist vēl tālākā postā jau tā nolaisto kinoteātra zāli ar slīpo grīdu! (kinoteātris Daina - red.) Vienmēr esmu bijusi par kultūras procesu decentralizāciju.
Laikā, kad atvērās dzelzs priekškars, būtiski bija apgūt līdz šim nezināmo, tāpēc viena no dibināšanas vadlīnijām bija - pirmiestudējumu teātris. Bija arī doma no šīs vietas izveidot teātri, kur ik pa brīdim Rīgas skatītājiem atrādīt Daugavpils jaunos ģēnijus, arī Kultūras akadēmijai nebija savas mācību skatuves. Pati biju piedzīvojusi to, ka pēc aspirantūras man neatradās neviena štata vieta Latvijas teātros. Ja esi astoņus gadus mācījies profesiju, vēl astoņus gadus bijis no profesijas viedokļa dīkstāvē, tad ļoti loģiska vēlēšanās ir nodibināt savu teātri, ne?
Tu prasi par jēgu? Nesmīdini mani! Vai teātra mākslas popularizēšanai nav nekādas jēgas? Un mans darbs ar jaunatni? Tam arī nav jēgas?! No Skatuves kursiem un studijām ir nākuši tādi vārdi kā Mārtiņš Eihe (nodibinājis savu teātri), Inga Siliņa un Mārtiņš Liepa (Valmieras teātra aktieri), Varis Piņķis, Liena Šmukste un Jevgēņijs Isajevs (JRT), Ivars Kļavinskis (Nacionālais teātris). Tev avīzē vietas nepietiks, ja uzskaitīšu visus!
Teātra bilance - izrādes, aktieri, kas «izmalušies» caur Skatuvi šajos gados - tava vīzija.
Ai (emocionāls izsauciens - red.)! Tad man «jāceļ augšā» arhīvs, kur ir visi uzvārdi... Ja runājam par bijušajiem LKA studentiem, tad - neba viena es viņus audzināju. Visus 20 gadus esmu strādājusi kopā ar Pēteri Krilovu vai Edmundu Freibergu. Rezultāts - Kaspars Znotiņš, Egils Melbārdis, Dita Lūriņa, Viktorija Streiča, Mārtiņš Egliens, Marija Bērziņa, Liene Gāliņa, Ģirts Šolis, Ilze Ķuzule, Mārtiņš Meiers, Viesturs Meikšāns...
Vai visi atceras, ka Regnārs Vaivars, Ivars Lūsis, Dž. Dž. Džilindžers, Zane Kreicberga, Lūkass Rozītis savas pašas pirmās izrādes iestudēja Skatuvē? Starp citu, Jānis Elsbergs Šekspīra Simbelīnu atdzejoja tieši Skatuvei, vēlāk to izmantoja Leļļu teātris un Džovanzana. Mūsu teātris pirmais ir pasūtījis tulkojumus un iestudējis H. Džeimsa, T. S. Eliota, J. Foses, P. Klodēla, H. K. Grabes, Lopes de Vegas, F. Dostojevska, M. Modzeļevska u. c. darbus. Sakarā ar dzimšanas dienu bišķi jau parēķināju - sanāca vairāk nekā 200 cilvēku (ne studentu), kuri ir «pielikuši roku» teātra tapšanā un pastāvēšanā. Publiski gribu pieminēt trīs savus līdzbiedrus - viens ir Dainis Sumišķis (no maniem pirmajiem audzēkņiem), kurš sevi ir upurējis Skatuvei jau 16 gadu, otrs - Sergejs Juškovs (elektroinženieris, viņu mēs šopavasar izvadījām uz «labākiem medību laukiem») un scenogrāfs Ivars Noviks, kurš pat pie vismazākā finansējuma nav atteicies ar mums sadarboties un šad tad brēc, ka pildot arī skatuves strādnieka pienākumus - par baltu velti.
Mēdz teikt - «un visi sapņi, ideāli sašķīda pret realitātes klintīm». Vai tas attiecas arī uz tavu teātra pieredzi? Kādas ir trīs lielākās problēmas Skatuvei (bez dabiskajām, kas saistās ar radošo procesu)?
Problem number one - nemitīgi ir apdraudēts pats radošais process, jo Skatuve ar savām 135 skatītāju vietām nekad nav bijusi komercteātris, tātad - trūkst naudas. Kaut ko plānot varu tikai īstermiņā, turklāt jāplāno virtuozi, jo Skatuve ir projektu tipa teātris, kam nav savas trupas. Reizēm jāsagaida lielo valsts teātru repertuāru plāni un jāskatās, kurās dienās nav aizņemti aktieri, kas uzaicināti spēlēt Skatuvē. Otrā problēma - apkure un jumts. Latvijas Gāzei ir ļoti lielas cenas, un es ar šausmām gaidu, cik barga būs ziema. Par teātra nopelnīto es nevaru nomainīt jumtu.
Trešā problēma - mārketings un reklāma, kas Skatuvei ir vajadzīga vairāk nekā citiem teātriem. Mēs taču atrodamies ne diži prestižā vietā. Ilūzijas, ka skatītājs skries uz Maskavas forštati, tikai padzirdējis par labu izrādi, man vairs nav...
Vai tu esi ideāliste? Ja jau joprojām ņemies ar jauniem cilvēkiem, kas plāno savu dzīvi saistīt ar tik «neprestižu» un materiāli nebūt ne to komfortablāko profesiju?
Kad Viesturs Meikšāns mums, pedagogiem, Skatuvē rādīja savas pirmās izrādes Ja apguļas horizontāli un skatās vertikāli (pēc Servantesa Dons Kihots) uzmetumu, dzirdu, ka Pēteris Krilovs saka: «Paskaties uz Eižvertiņu - lūk, tev Dons Kihots!» Nu, Krilovs mums ir gudrs un acīgs, būs vien viņam jātic. Protams, man ir svarīgi, ko par mani domā kolēģi, bet - tas galvenais atskaites punkts man vienmēr ir bijis tur, augšā, pa vertikāli.
Kā pieredzējusi teātra pedagoģe vari nosaukt īpašības un nepieciešamās cilvēciskās kvalitātes, lai kļūtu par aktieri?
Profesionāli vai populāri? Īsi sakot - spēja just, iztēle un stipra griba, pārējo var iemācīt. O, vēl - harisma jeb skatuviskā pievilcība.
Kā tev visvairāk pietrūcis šajos gados? Kā - visvairāk žēl? Un par ko lielākais gandarījums? Kā profesionālei. Un kā cilvēkam?
Īstu gandarījumu par saviem darbiem droši vien saņemšu viņā saulē. Šajā saulē esmu saņēmusi Trīszvaigžņu ordeni - arī jau gandarījums (ka tik naudiņa nāktu klāt! Ne man, bet teātrim). Paklau, ja esmu profesionāle, vai tad es neesmu cilvēks? Teātris ir dzīvesveids, un pienāk brīdis, kad tu nespēj nodalīt - šeit es esmu profesionālis, šeit - cilvēks. Ar gadiem esmu kļuvusi pieticīgāka un maķenīt gudrāka. Man vajag savu Pontederu (ciems Itālijā, kur XX gadsimta teātra reformators Ježijs Grotovskis vadīja savus slēgtos mēģinājumos - N. N.). Es mīlu pašu mēģinājumu procesu. Rezultāts mani interesē galvenokārt vienā aspektā: cik brīnišķīgi uz skatuves strādā (rada no sevis) aktieris. Tādā ziņā esmu konservatīva - teātra mākslas būtība man ir: cilvēks - aktieris, kas no sevis rada citu cilvēku - lomu (piemēram, no spējīgākajiem - Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš - arī mūsu bijušie audzēkņi). Nu jau aizejošais postmodernisms mani nekad nav interesējis - esmu tos murgus uzskatījusi vai nu par profesionālo nespēju, vai zagļu mākslu, kas svarīgi paziņo, ka viņi, lūk, kaut ko «citē». Kā profesionālei teātra mākslas kopainā man pietrūkst lielās klasikas, domāju, ka aktieru izaugsme un skatītāju izglītības līmenis aug, pateicoties tieši lielajai klasikai. Paldies Dievam! - Valmieras teātris uztur šajā jautājumā konsekvenci.
Kā tu vērtē, atvaino par klišejisku vārdkopu, latviešu teātra kopainu? Nosauc kādas trīs virsotnes.
Man šķiet, ka visi teātri ļoti daudz strādā un pat pārstrādājas (bijusī audzēkne man nesen teica, ka viņai maijā bijis jāspēlē teju 34 izrādēs, pieliec vēl klāt mēģinājumu stundas katru dienu...). Mūsu teātru aktieru meistarības līmenis ir ļoti labs. Režijā notiek aktīva jauno kustība. Viss izskatās cerīgi. No pēdējos gados redzētajām izrādēm trīs virsotnes? Lūdzu - būs vairāk. Ziedonis un Visums (JRT), Mirušās dvēseles, Lūgšana resnajai tantei (NT), arī Latgola.lv ar savu milzīgo labestību... Redz, Daudziņa Vectēvs un kalps Oblomovā - vai tad tās nav virsotnes? Un Znotiņa Ziedonis? Indras Rogas Annas Kareņinas monologs finālā - cepuri nost! Tikai nesaki man - «tie visi tavi bijušie audzēkņi, tāpēc mīļi!» Ni, ni! Es jau neesmu vienīgā viņu audzinātāja.
Vai Latvijā aktieru un teātru nav par daudz?
Uzdošu pretjautājumu: vai izglītības var būt par daudz? Manā saprašanā teātra māksla nav tikai izklaidei vai baudai - man tā saistās ar cilvēka garīgo (u)izaugsmi. Ja tu domā, vai LKA «neražo» par daudz aktieru un režisoru, noteikti - nē. 2007. gada izlaidums (22 aktieri + divi režijas maģistranti) - teātros strādā visi, izņemot divus - viena dzīvo Francijā, otrs - krasi izmainīja dzīvi, aizgāja no teātra mākslas vispār prom. No šī gada izlaiduma (17 cilvēku) - seši ir pilntiesīgi Nacionālā teātra štata aktieri, pārējie kā ārštatnieki strādā atsevišķās NT izrādēs un piedalās projektos nevalstiskajos teātros. Būdama Krakovas teātra augstskolā, pajautāju, cik no beidzējiem strādā teātros? - divi, trīs. Un poļu teātra mākslas augstskolas ir vienas no labākajām Eiropā. Arī pieprasījums teātrī un kino ir lielāks.
Ja tev būtu burvju vara, kādas trīs savas vēlēšanās tu momentā piepildītu?
Vispirms es piešķirtu «apgaismību» mūsu Ministru kabinetam, ka finansējums kultūrai nav jāliek pēdējā vietā un ka teātra mākslai domātajā budžetā jāievieš arī sadaļa - finansējums nevalstiskajiem teātriem, kuri ir laboratorijas jaunu izteiksmes līdzekļu meklējumiem, garīguma un domāšanas skolas. Citās valstīs tā ir jau sen! Pieburtu apskaidrību sev pašai, lai es nākamgad veiksmīgi mainītu teātra radošo stratēģiju. Jo nākamgad Skatuve beigs apkalpot LKA topošos teātra profesionāļus - būs atjaunots Zirgu pasts.
Tavs visvisspēcīgākais mākslas iespaids mūžā?
Ja par latviešu teātri, tad Alfrēda Jaunušana Ilgu tramvajs un Arnolda Liniņa Brands. Ja pasaules - tad Itālijas Milānas Piccolo teātris - Džordžo Strēlera izrādes, arī Vašingtonas Arena Stage teātris. Dievinu itāļu un ziemeļu renesanses glezniecību, Vermēru un van Goga dzeltenās - saulainās - siena kaudzes!