Kopš 2009. gada septembra glābējsilītēs Latvijā atstāti 17 zīdaiņi - astoņi zēni, deviņas meitenes. Pie BKUS glābējsilītē atstāti 13 bērni, Liepājas slimnīcas teritorijā - divi, pie Daugavpils slimnīcas - arī divi. Divos gadījumos uzreiz pēc bērna atstāšanas mātes izteikušas vēlmi bērnu atgūt, bet viņas diezgan ātri pārdomājušas, un bērni nonāca jaunās ģimenēs. Rīgas bāriņtiesā Diena uzzināja, ka glābējsilītēs atstātie bērni tikuši adoptēti drīz pēc izrakstīšanas no slimnīcas.
ANO amatpersonas apgalvo, ka glābējsilītes pārkāpj galvenās ANO Konvencijas par bērna tiesībām daļas, kas noteic, ka bērniem ir jābūt iespējai identificēt savus vecākus un, pat ja viņi ir šķirti no saviem vecākiem, valstij ir pienākums ievērot bērna tiesības uzturēt personiskas attiecības ar vecākiem, raksta The Guardian. Piemēram, adopcijas gadījumā, sasniedzot pilngadību, bērnam ir tiesības uzzināt, kas ir viņa bioloģiskie vecāki. Tādas tiesības ir arī bērnunamos dzīvojošajiem bērniem. Ženēvā bāzētā Bērnu tiesību komiteja norāda: lai gan vietas, kur bērnus anonīmi atstāt, pagājušā gadsimta gaitā no Eiropas izzuda, tomēr pēdējos desmit gados gandrīz 200 glābējsilīšu uzstādīts tik atšķirīgās valstīs kā Vācija, Austrija, Šveice, Polija, Čehija un Latvija. Kopš 2000. gada tajās ievietoti vairāk nekā 400 bērnu.
«Baby Box (glābējsilīšu) projekts Eiropā un arī Latvijā ir radies nevis kāda cilvēka prieka pēc, bet kā šī brīža problēmas risinājums, kam pagaidām nav redzama cita alternatīva,» saka Edīte Kaņepāja-Vanaga, projekta Glābējsilīte - vieta bērna dzīvībai vadītāja Latvijā. Jau rakstīts, ka glābējsilīte ir vieta, kur māte var atstāt savu mazuli anonīmi, un tā iecerēta kā ārkārtas glābšanas plāns bērnam, lai negribēto bērnu nepamestu, piemēram, kāpņutelpā vai pie atkritumu urnām. E. Kaņepāja-Vanaga pievienojas ANO viedoklim, ka bērnam ir tiesības zināt savu izcelsmi un vecākus, tomēr vienlaikus apzinās, ka vēl lielākas tiesības bērnam ir dzīvot. «Man negribētos pārbaudīt praksē, kas notiktu brīdī, ja visas glābējsilītes tiktu aizvērtas,» viņa norāda. Turklāt pie glābējsilītēm ir izvietota informācija, kur krīzes situācijā nonākusī māmiņa var meklēt palīdzību, lai izšķirtos tomēr nepamest bērnu.
ANO paziņojumā ir pretnostatītas bērna tiesības uz dzīvību no vienas puses un tiesības uz identitāti un tiesības uzaugt ģimenē no otras puses, uzsver Tiesībsarga birojs. «Visas šīs tiesības ir bērnam būtiskas, taču tiesības uz dzīvību šādā izvēlē ir vērtējamas kā primāras,» saka Tiesībsarga biroja pārstāve Ruta Siliņa. Katra bērna dzīvība, ko izdevies glābt ar glābējsilītes palīdzību, attaisnojot glābējsilīšu pastāvēšanu. Intervijā The Guardian ANO Bērnu tiesību komitejas locekle Marija Hercoga norāda, ka valstij būtu jāatbalsta ģimenes plānošanas pasākumi, sieviešu konsultēšana un atbalsta mehānismi neplānotas grūtniecības gadījumā. Tiesībsarga birojs tam piekrītot, tomēr: «Vienlaikus nevaram piekrist apgalvojumam, ka glābējsilītes, arī Latvijā, būtu likvidējamas, īpaši ņemot vērā mūsu valsts zemo labklājības līmeni,» saka R. Siliņa.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece (VBTAI) Laila Rieksta-Riekstiņa atzīst - situācija ar glābējsilītēm ir pretrunīgi vērtējama. Ieviešot projektu, mērķis bija samazināt dzīvībai bīstamās vietās vecāku patvaļīgi pamesto zīdaiņu skaitu, taču tagad esot grūti pateikt, vai glābējsilītēs ievietotie bērni tiešām nāk no sociāli degradētām ģimenēm. «Tomēr neuzskatu, ka glābējsilītes būtu jāslēdz,» saka L. Rieksta-Riekstiņa.