Jubileju gadu vadot
Aili tiešām nav latviete. Viņa dzimusi Igaunijā, tēvs ir igaunis, māte krieviete. Astoņpadsmit gadu vecumā meitene atbrauca uz Rīgu, mēģināja iestāties Medicīnas institūtā, taču palika pirmā aiz uzņemto svītras. Pēc vairākiem gadiem Aili iestājās Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultātes neklātienes nodaļā. Tagad atvilktnē guļ diploms par izglītību specialitātē - biologs ar tiesībām pasniegt bioloģiju un ķīmiju. Taču, studējot neklātienē, no 3. kursa bija jāsāk strādāt specialitātē. Jaunā studente nejauši uzzināja, ka Dabas muzejs meklē darbinieku Antropoloģijas nodaļā. Šogad Aili var svinēt savdabīgu jubileju: paiet 35 darba gadi vienā darbavietā - Latvijas Dabas muzejā. Aili bilst, ka šis viņai ir nopietnu jubileju gads. Nupat nosvinēja dzīves 60. gadskārtu, šogad paiet 40 gadu, kopš viņa ir kopā ar vīru Gunāru, 60 gadu, kopš parakstīts lēmums par antrolpoloģijas ekspozīcijas veidošanu muzejā, nākamgad būs 30 gadu jubileja ekspozīcijai par latviešu ģenēzi, tajā atspoguļota visa Latvijas senvēsture un Latvijas iedzīvotāju veidošanās gaita. Aili personīgās jubilejas liek blakus apaļiem notikumiem darbavietā, jo «muzejs ir mana otra ģimene. Man lemta laime darīt darbu, kas dod gandarījumu un prieku».
Senlatvijas vēsture
«Nezinātāji par muzejniekiem saka - tie ir tantuki, kas slauka putekļus no eksponātiem. Tad ziniet - tantuku te vispār vairs nav. Zālēs ir videokameras, bet visā muzejā tikai divi apsargi. Muzejniekiem darba netrūkst. Nepaiet ne diena, neapgūstot ko jaunu: lasu lekcijas, vadu ekskursijas - ne tikai savās, bet visās ekspozīcijās, gatavoju krājuma materiālus un prezentācijas.» Aili stāsta, ka viņai patīk vadīt ekskursijas. Visvairāk saista divas tēmas - Senlatvijas vēsture un cilvēka evolūcija. Viduslaiki nav viņas interešu objekts, un nevar taču zināt visu par visu.
Vai cilvēku interese par muzejiem nav mazinājusies? Antropoloģe daļēji piekrīt, sarucis tehnisko un profesionāli tehnisko skolu skaits. Agrāk Aili tēmas tika plašāk mācītas vidusskolā, bet tad sākās skolu un stundu griešanas laiks, saruka dabas mācības un bioloģijas stundas. Tomēr apmeklētāju netrūkst, un viss atkarīgs no cilvēka, kas iepazīstina ar ekspozīciju: «Katru tēmu taču var pasniegt interesanti, saistīt ar mūsdienām. Man ļoti patīk iesaistīt bērnus sarunā. 1. un 2. klases skolēniem stundu sarakstā ir dabas mācība, tad nu parādu viņiem cilvēka skeletu, stāstu, kādas būs bērnu pašu muguras, ja neizkops stāju, ja solā sēdēs līki, greizi, sagumuši. Rādu cilvēka galvaskausu, akcentēju uzmanību uz zobiem un stāstu, ka tie saglabājušies veseli, jo senlatvieši neēda čipsus un konfektes, nedzēra kolu. Jebkura tēma var būt saistoša, tikai jāsagatavo uzskates līdzekļi, ekskursijas vadītājam jāatsvaidzina zināšanas. Mazie klausās mutēm vaļā, acis dzirkst, jautājumi birst, un man ir milzīgs gandarījums.»
Dārzs ceļ spārnos
Muzejs ir Aili otra ģimene, bet kāda ir pirmā? Aili smaida: «Man ir divi dēli - Arno šovasar būs 37 gadi, Agrim - šonedēļ 27. Vīrs Gunārs ir pensionārs, visīstākais seniors. Viņu mājās redzam reti - dzied četros koros, spēlē un vada paša dibināto džeza kvartetu, aktīvi piedalās RASA [Rīgas aktīvo senioru asociācija] pasākumos. Es tajos nepiedalos, jo man visa kā cita ir gana. Daudz laika paņem darbs un rūpes par privātmāju Pārdaugavā. Tā atrodas uz vīra vecāku zemes, iegādāta 1938. gadā, māju uzcēlām pirms 10 gadiem, un tā atrodas ģeoloģiski interesantā vietā - uz senās kāpas. Tas bija senās jūras krasts, gluži kā Baložu kāpa, kuru gribēja norakt. Mūsu māja ir kalniņā, pašā smilšu kāpas augšā. Tur bija plikas smiltis, bet laika gaitā tika kārtīgi piestrādāts. Tagad dārzā rododendri jau noziedējuši, bet peonijas ir pašā plaukumā, siltumnīcā aug tomāti, dobēs gurķi, dillītes sasaldēju ziemai, drīz nogatavosies zemenes. Mums tur ir laba aura, tā ir mana paradīze. Dārzs mani ceļ spārnos, sniedz garīgu prieku.»
Tad jau drīz dosies pensijā un varēs vairāk laika pavadīt dārzā? Aili nepiekrīt: «Neesmu cilvēks, kas mierīgi var sēdēt, neko nedarot. Pensijā man jāiet 2014. gada beigās, bet ceru, ka turpināšu strādāt muzejā, jo darba specifika to pieļauj. Vadīšu ekskursijas. Man patīk stāstīt par visu ko - par senvēsturi, par saviem kaķiem un suni, par puķēm un dārzu.»
Vai novājēšanas diētas Aili atzīst? Antropoloģe smejas no sirds: «Nekādas un nekad. Ja cilvēks stingri ievēro diētas, staigā pusbadā, organisms savu prasa un pēc badošanās savu atkal paņem, dažkārt ar uzviju. Neatbalstu arī veģetārismu. Visu vajag sabalansēt. Man liekie svara kilogrami parādījās pēc tam, kad pirms astoņiem gadiem pēc saslimšanas ar vīrusa kaiti sākās milzīgas galvassāpes. Vienā dienā atmetu smēķēšanu. Tā nebija problēma, tikai pieauga svars. Nedaudz, bet tomēr. Tagad man vienīgais līdzeklis pret svaru ir atturēšanās no ēšanas pēc septiņiem vakarā. Nereti cilvēki domā: neēdīšu neko spēcīgāku, tikai augļus un dārzeņus. Tā arī ir kļūda - saldajos augļos daudz cukura. Uz nakti iedzeru glāzi ūdens vai tēju bez cukura, un viss.»
Aili nav pasaules skrējēja. Viņai vairāk patīk būt tepat Latvijā, mājās. Patīk apmeklēt koncertus - par laimi, konservatorija atrodas tieši pretī muzejam Krišjāņa Barona ielā, un «mēs, muzejnieku grupiņa, jau esam nopirkuši biļetes nākamajai koncertu sezonai Lielajā ģildē». Aili arī patīk apmeklēt izrādes Nacionālajā teātrī. Viņa ir optimiste: «Man ir daudz prieka - par interesanto darbu, par to, ka dzīvoju mīļā vidē, par dēliem, par dārzu. Reizēm pa logu klusi vēroju dārzu, pienāk dēls un prasa: «Mammu, nu cik var apjūsmot!» Es vienmēr atbildu - bet man tas tik ļoti patīk.»