Pie viena jādara zināms, ka es izvairos doties uz nākotni. Un nevis tāpēc, ka baidos no nāves, kas patiesībā ir visievērojamākais notikums, kā dēļ - ja cita iemesla nav - ir vērts beigt lietot alkoholu, ja tajā svarīgajā mirklī grib būt skaidrā prātā, bet tāpēc, ka nezinu, kur mani Tam Kungam un kalpiem labpatiksies nomitināt. Ja daudz (noteikti) esmu grēkojis, iespējams, nāksies turpmākās dienas - līdz Pasaules beigām, tātad vismaz vairākus miljardus gadu - vadīt paradīzē, starp vientuļi klaiņojošiem pareizajiem, kas man būtu patiešām sods. Un tāpēc nav ko bāzt degunu tur pirms laika.
Es reizēm - un arvien biežāk tās reizes atgadās, dodos uz pagātni un nevis uz tālu, maz zināmu, kur mani varētu iespundēt vai pat kā ķeceri sadedzināt uz sārta. Jo es neloloju ilūzijas, kā daudzi mūsienu ļaudis savas iespējas aplam novērtē, tērpdamies viduslaiku bruņinieku un citu smalku ļaužu drānās, kaut vairums latviešu dzīvoja krietni mazāk komfortabli.
Man patīk apmeklēt daudz tuvāku, manas dzīves laikā notikušo pagātni. Patīk paklaiņot pa Vecrīgu, iegriezties Kazā, Putnu dārzā, arī Kārlī, kad tas uzradās, lai satiktu kādu domubiedru, ko citādi neatrast - jo mobilo, kas jaucās gudro sarunās, nav. Protams, kāds visdažādākā parauga alkohols staigā līdzās un, ja atradies kāds dāsns «ziedotājs», kam tomēr kremt sirdsapziņa par labi apmaksāta kolaboracionisma piekopšanu, var laiku īsināt pie Valijas bārā, kas sevišķi patīkams pirms pārbūves, kad tas vēl gaišām koka šķirnēm rotāts, nevis vēlāk, kad tumšā mēbeļveidīgā interjera dēļ to par Skapi nodēvēja.
Man patīk satikt savus draugus, kas šodien citādi nav vairs sasniedzami, bet gaidīt, kad varēs, trūkst pacietības. Satikt Jetiju un Johanu vai kādu citu ģēniju, kas izvairās publicēties pazemojošā sistēmā ar savu Главлит. Protams, es viņiem nestāstu, ko zinu, jo nav jau vajadzīgs Ņurbulim atklāt, ka nāksies sadegt, bet Sašam Junkeram, ka to piekaus līdz nāvei, vai Bergmanim, ka nosals un nevienam nebūs nekādas daļas.
Man patīk, kad visi striķi trūkst, aiziet pie Bastejkalna Irēnas «uz krīta» nobaudīt gāzēto vīniņu, un man patīk, ka neviens nav primitīvs alkoholiķis un narkotikas nestaigā starp mums, ja nu kāds dažreiz niekojas ar kādu tableti. Jā, dažs atrodas, kā talantīgais Perevizčikovs, kura sacerējumus var paklausīties, ja izdodas ielavīties kādā konservatorijas telpā, kur mājo labas klavieres, labi noskaņotas.
Man patīk prieks akadēmijas karnevālā, kur vairums pasniedzēju lieliski atceras, ka studenti nesen bija, kā dēļ vien ir vērts atpakaļ paceļot. Bet tikpat jauki ir ikdienā pabūt tur darbnīcās un vakarā ar Lineberga kungu pastrīdēties, ka nav nemaz tik vēls vakars, kā šim šķiet, kad dzen ārā (labi, ja nepamana kārtējo fenderējamo molbertu striķī karājamies).
Man patīk prātojumi par esamības jēgu, tāpat kā pārliecība, ka lielais milzis uz māla kājām noteikti sabruks, bet ko reti kurš cer sagaidīt. Man arī patīk jaukās meitenes, kurām kankari nav tik svarīgi un kas visjaukākās bez tiem vispār, bet šodien brīnos, no kurienes tik daudz to trako veceņu saradies.
Man patīk daudz kas šajos ceļojumos laikā, par ko tik kādu nieku esmu pateicis. Tik daudz, ka varētu vēl un vēl. Sevišķi to, kas nepatīk - kas neizbēgams pagātnē nokļūstot, stāstot var vismaz ignorēt. Vēl jau reizēm iegriežos kinostudijā patērzēt ar čaļiem, kas patlaban vairs nav pieejami (uz laiku, protams). Gvido, padomā tik, sadomāja doties prom un tāpēc nācās doties kārtējā ceļojumā, lai pateiktu, ka es piekrītu viņa teiktajams toreiz Tjanšanā (Noktirne), kur dzīvojām finiera būdiņā...
Tomēr vislabāk man patīk atgriezties šodienā, ko esmu sagaidījis un atradis par labu esam. Tas man atgādina ceļojumus telpā, kuriem visjaukākais mirklis, kad atkal mājās.