Nezinu, kā ir citās valstīs, bet Latvijā jau gadiem novērojams, ka pat politiskajos procesos tieši iesaistīti cilvēki privāti žēlojas par apnikumu un garlaicību. Tikpat tradicionāli, ka, tuvojoties kārtējām vēlēšanām, arvien biežāk nākas dzirdēt konstatējumu, ka «nav jau par ko īsti balsot», pārgrupēšanās politikā tiek skeptiski vērtēta kā «tie paši vēži citā kulītē» utt. Īsi sakot, lai gan politikas un politiķu ietekmi (vairākumā gadījumu gan ar mīnusa zīmi...) uz mūsu dzīvi noliedz retais, noskaņojums it kā rosina teikt, ka Latvijas politikā nekas būtiski nemainās.
Ja runā par piedāvājumu, varētu piekrist. Ja runājam par pieprasījumu, par vēlētājiem, parādās interesantas nianses. Uzreiz gan jāteic, ka ikviena no mums paziņu loks nevar būt lakmusa papīrs sabiedrības noskaņām kopumā, tomēr arī atsevišķi mozaīkas gabaliņi var dot mājienu par kopējo bildi.
Nav noslēpums, ka daudzi no mums savu vēlētāja izvēli izdara, vadoties pēc «mazākā ļaunuma» principa. Tā teikt, ķēmi jau ir, bet tie citi ir vēl briesmīgāki. Otra ierasta metode ir balsot par personālijām - par kādu sarakstu, jo tur ir «normāli cilvēki», tad attiecīgi tiem liekot plusiņus vai liekot plusiņus «savējiem», bet papildus ar prieku svītrojot pārējos. Kopumā šāda prakse atzīstama par pragmatisku rīcību.
Tomēr liekas, ka daudzi no šī pragmatiskuma ir jau noguruši. Tas ir - viņi vairs nav gatavi balsot par politisko spēku X, pat ja tā piedāvājums neuzrunā, tikai tāpēc, ka X konkurenti ir vēl dīvaināki. Un nav arī gatavi balsot par X tikai tāpēc, ka sarakstā ir «daži prātīgi cilvēki». Respektīvi, nav tā, ka būtu vērojamas kaut kādas tektoniskas izmaiņas politiskajās simpātijās vispār, bet, kad runa ir par ļoti konkrētu rīcību - biļetena mešanu urnā -, arvien vairāk ļaužu uzrāda lielāku prasīgumu.
Un tas ir labi. Jo pārāk ilgi partijas Latvijā ir būtībā šantažējušas vēlētājus ar šo mazākā ļaunuma metodi. - Jā, mēs esam mazliet zaglīgi, toties orientējamies t. s. saimnieciskajos jautājumos. Jā, mēs esam haotiski un neapdomīgi, toties godīgi. Ko jūs gribat?! Lai pie varas nāk «viņi»?! - Ja tā padomā, kas tas par muļķīgu ultimātu? Var saprast kompromisu starp, teiksim, «akcijas» banānu kvalitāti un cenu, bet, ja atceramies, ka politiķis tomēr ir profesija, tad diez vai darba devējs piekristu pretendentam uz vakanci, kurš teiktu: jā, es principā mēdzu pamatīgi aizdzerties, ar to jums jārēķinās, toties esmu komunikabls un māku strādāt ar Excel... Un darba devējs diez vai piekristu apgalvojumam, ka kāds - vai nu dzērājs vai zaglis, vai psihopāts - viņam tomēr darbā jāņem, ka viņš nedrīkst nogaidīt vai mēģināt iztikt bez, jo tad tā būtu bezatbildība pret valsti.
Līdz šim partijām šāda baidīšana pamīšus ar koķetu pierunāšanu ir sekmējusies. Bet - lai gan prognozes ir ļoti riskanta lieta, ir sajūta, ka vismaz pašvaldību vēlēšanās Rīgā šoreiz būs krietni zemāka vēlētāju aktivitāte.