Forestu, kā suni sauca toreiz, aizveda atpakaļ uz patversmi, un tad viņš nokļuva Ievas vecāku mājās Gulbenes rajonā. Tur viņu nokristīja par Dadzi. Jaunā ģimenes locekļa vienīgais netikums bija slepkavnieciskā daba attiecībā uz mājputniem, tas sāka izpausties jau drīz pēc apmešanās laukos. Uz vilkveidīgā jaukteņa sirdsapziņas tagad ir gan trīs vistas, gan zoss, gan jērs. Ieva nolēma lūgt palīdzību lasītājiem.
Dadža problēma
Tik daudz pretēju viedokļu, padomu, pārmetumu, līdzjūtības, neiecietības, klaja nosodījuma nav izsaucis vēl neviens Dienā publicētais raksts par dzīvnieka un cilvēka attiecībām. Sākot ar padomiem, ka Dadzi vajag vest pie kinologa, nošaut, likt pie ķēdes vai celt viņam voljēru, līdz asiem pārmetumiem Ievas vecākiem, kuri neesot jēguši suni audzināt un tagad nu bezatbildīgi vēlas dzīvnieku dabūt nost no pleciem. Tā nu gan nav. Lai katrs dzīvnieks pasaulē saņemtu tik daudz mīlestības kā Dadzis savās jaunajās mājās! Tomēr arī labās ģimenēs izaug bērni, kuri, saņemot bezgalīgu mīlestību un rūpes, galu galā aiziet pa slidenu ceļu. Nevajag mest akmeņus arī uz dzīvnieku patversmēm, apspriežot domu, ka no tām nāk nezin kādi neparedzamas rīcības suņi. Piedodiet, bet savā Biķernieku mežā es katru rītu sastopos ar tādiem šķirnes monstriem, ka savu suni vairs tur nevedu. Man ir bailes. No tiem cilvēkiem un no tiem suņiem. Taču, ilgus gadus rakstot par mājdzīvniekiem, esmu dzirdējusi daudzus lieliskus stāstus par mājas mīluļiem, kuri atvesti ģimenē no ielas, izārstēti, izglābti no nelaimes vai paņemti no patversmes un kļuvuši par savu glābēju labākajiem draugiem. Arī mana «nekādā» sunīte pirms četrpadsmit gadiem ienāca redakcijā no ielas, un es viņai esmu pateicīga par klātbūtni savas dzīves smagākajos brīžos, par gudrību, spēju remdēt skumjas un radīt prieku. Es saprotu cilvēkus, kuri jūsmo par veselīgajiem un augsti inteliģentajiem jaukteņiem. Arī Dadzis ir mīļš un jauks, bet mednieks pēc savas dabas, un to neviens nespēja paredzēt. Vai tagad var pārmest krietnajiem lauku cilvēkiem, ka viņi devuši pajumti nelaimē nonākušajam sunim, bet nav lasījuši grāmatas par suņu audzināšanu, ka, sūri strādājot savā saimniecībā, nav veduši Dadzi uz pilsētu pie kinologa? Es to neņemtos darīt. Tajā lauku sētā visi spārnotie, četrkājainie un divkājainie dzīvo lielā saticībā un draudzībā. Es nevaru arī pārmest Ievai, ka viņa, atklāti daloties Dadža problēmā ar Dienas lasītājiem, būtu izmantojusi dienesta stāvokli. Laikam jau mēs vairs neprotam draudzīgi sarunāties, bet visbiežāk esam gatavi mest akmeni jebkurā tuvumā esošajā dārziņā.
Toties esmu pateicīga tiem komentāru autoriem, kuriem Dadža problēma izraisījusi konstruktīvas pārdomas par dzīvnieku stāvokli mūsu sabiedrībā. Tā gan ir taisnība, ka bezpajumtes suns vai kaķis var cerēt tikai uz Dievu vai labiem cilvēkiem. Ir izdoti neskaitāmi likumi par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, bet Valsts un pašvaldības policijai un Pārtikas un veterinārā dienesta inspektoriem rokas nesniedzas palīdzēt katram.
Palīdzētu pēriens?
Tagad konkrēti par Dadzi, pieļaujot, ka tādas problēmas var rasties ar jebkuru suni. Vai iespējams atradināt suni iekārot mājputnus un sīkdzīvniekus?
Zoopsiholoģe Inga Cerbule uzskata, ka mainīt Dadža dabu nav iespējams. Labākajā gadījumā, stingrāk vai maigāk suni dresējot, var iemācīt, ka viņš neuzbrūk dzīvniekam vai putnam, kad saimnieks atrodas līdzās. Taču tas neatbilst suņa dabai, kurš pēc būtības ir mednieks un plēsējs. Zoopsiholoģe saka: «Maigi te nekas nenotiks. Es iesaku Dadzi turēt voljērā vai rotējošā ķēdē, pie kuras viņš var diezgan brīvi justies. Protams, reizi vai divas dienā suns ir kārtīgi jāizstaidzina. Taču ķēde nav garants, ka kāda vista, kas pārkāps sarkano līniju, neizaicinās Dadzi uz jaunu vardarbību. Dadža labā, cik es saprotu, ir ļoti daudz laba darīts, un es pieļauju - ja šajā lauku sētā nav ierasts dzīvnieku turēt ķēdē, Dadzis ir jāiemidzina, nevis jāatdod citam saimniekam.»
Valsts policijas Rīgas reģionālās pārvaldes Kinoloģijas nodaļas priekšnieks Egils Vinogradovs bilst, ka neviens nezina šī suņa iepriekšējo dzīvi, pirms saimnieki viņu piesēja mežā pie koka. Lauku mājā labā maizē nonācis, suns pieķērās saimniekiem, bet acīmredzot nebija pietiekami noslogots un, garlaicības mākts, sāka izklaidēties. Vinogradovs uzskata: «Cik saprotu, saimnieki palaida garām to brīdi, kad Dadzis nokoda pirmo vistu. Tajā momentā viņu nekavējoties vajadzēja sodīt par nodarīto. Sods nav sišana ar pagali - striktu fizisku iespaidošanu es neatzīstu. Taču zemniekam ir lielisks palīgrīks - rīkste. Dadzi vajadzēja sodīt ar to. Pēc soda saņemšanas vainīgo vajadzēja ierobežot un kādu laiku pilnīgi ignorēt. Atšķirtība no mīļajiem saimniekiem sunim ir smags sods. Taču Dadzis nogaršoja svaigas asinis, palika nesodīts, un viņā pamodās azartisks mednieka instinkts. Konkrētajā gadījumā jau daudz kas nokavēts.» Egils Vinogradovs domā, ka Dadzi varētu vest pie kinologa, bet laukos tas nav iespējams ne rocības, ne saspringtā laika ziņā. «Suņa turēšanu ķēdē es neatbalstu, tas nav humāni. Ja suni ievietos voljērā, viņš regulāri jāstaidzina un jānodarbina, lai dzīvnieks negarlaikotos. Dadža iemidzināšana būtu galējais mērs, kad viss izmēģinātais paliktu bez rezultāta.»