Līgavas ierašanās jaunajās mājās ir visas milzīgās pakistāniešu precību ažiotāžas kulminācija. Nika - jaunās sievas radu organizētas vakariņas - ir galvenās viesības, kurās tiek noslēgts laulību kontrakts un pēc kurām līgava tradicionāli dodas uz jaunā vīra mājām. Parasti pāris dienu pēc nikas seko valīma, kas savukārt ir līgavaiņa radu organizētas viesības. Uz abām viesībām tiek aicināti gan jaunā vīra, gan sievas radi, kopumā vairāki simti uzaicināto. Lai gan šādas viesības nav lēts pasākums, tās ir tikai daļa no plašajām pakistāniešu precību tradīcijām, kas lielākoties sakņojas vietējā kultūrā, nevis islāmā. Pirms nikas notiek gan saderināšanās, gan vairākas citas viesības mazākiem radu un draugu pulkiem. Savukārt pēc valīmas jaunais pāris un viņu tuvākie radi vēl pāris mēnešu tiek aicināti vakariņās uz radu mājām. Jāatzīst, ka reizēm ir sāpīgi vērot, kā neskaitāmās tradīcijas iedzen vecākus izmisumā un parādos, pārvēršot jaunās ģimenes veidošanu teatrālā izrādē, lai parādītu «pasaulei», kā mēs protam izprecināt mūsu bērnus. Islāms savukārt nosoda šādu izšķērdību, skaidri norādot, ka vissvētītākās laulības būs tās, kurās būs vismazāk sloga.
Laulības Pakistānā ir ļoti ģimenisks pasākums un viens no svarīgākajiem sabiedrības balstiem, tādējādi ģimenes vienojas radniecības saitēm, veidojas jaunas ģimenes, tiek audzināta nākamā paaudze un aprūpēti gados vecie ļaudis. Rietumos uz emocijām balstīta dzīvesbiedra izvēle ir normāla un pozitīva parādība, turpretim Pakistānā - un arī citviet musulmaņu sabiedrībās - norma ir norunātas laulības. Tomēr šeit jānošķir konkrētās kultūrās praktizētas piespiedu norunātās laulības no islāma likumiem atbilstošām norunātām laulībām. Lielākā atšķirība ir brīvas izvēles elements - islāms noteic, ka laulības, kurām nepiekrīt vīrietis un sieviete, netiek uzskatītas par spēkā esošām. Tātad vecākiem nav tiesību noslēgt laulības viņu bērnu vārdā, ja bērni tam nepiekrīt.
Arī man savulaik bija izdevība vērot norunātu laulību procesu, kad vīramāte meklēja sievu savam jaunākajam dēlam. Apciemojām ne vienas vien meitenes radus, līdz nonācām gan pie vīramātei, gan dēlam tīkamas līgavas. Vēl tagad atceros neskaitāmās radu plūsmas cauri mūsu mājām pirmskāzu periodā kā ļoti nogurdinošu laiku, kad vēlējos, kaut tas viss ātrāk beigtos. Pašu viesību spilgtums, tērpu krāsu ņirboņa un dārglietu kalni eiropiešu gaumei liktos pārmērība. Vēl šodien atceros pirmās Pakistānā pieredzētās kāzas: ieejot viesu zālē, pirmās desmit minūtes sēdēju dziļi apmulsusi no iespaidu pārbagātības. Vietējām meitenēm savukārt visa šī kņada un burzma ir kā pasaka - jau no bērnības, skatoties uz citām līgavām un gatavojot māsas un draudzenes kāzām, viņas sapņo par savu princi baltā zirgā, kas aizvedīs uz laimīgo zemi.