Latvija viena tur neko nevar atrisināt - izmaiņas var notikt tikai tad, ja runājam par ES vai NATO līmeni vai, kā man liekas, vēl labāk būtu, ja iesaistītos tādas valstis kā Ķīna. Līdz ar to ir loģiski, ka ziņojumā ir Krievijai veltīta sadaļa, Eiropas kopējām interesēm veltīts bloks, un ir trešā daļa - mūsu ekonomiskās intereses. Savukārt ekonomiskās intereses ietekmē Krievijas krīze - kaut vai tāpēc, ka mums visu laiku ir jāmeklē jauni tirgi. Līdz ar to mani jo īpaši iepriecina, ka mēs vairāk pievēršam uzmanību Centrālāzijai, Ķīnai, Dienvidkorejai, Japānai. Mēs nevaram mēģināt aptvert visu pasauli. Piemēram, Brazīlija - tas viss ir jauki, bet...
Un kā mēs līdzsvarojam savas ekonomiskās intereses ar uzticību Rietumu demokrātijas vērtībām, kuras virknē no jūsu minētajām valstīm tiek pārkāptas?
Tā ir tā pati dilemma, kas amerikāņiem ir ar Ēģipti, Saūda Arābiju utt. Un ir jāapzinās, ka ne jau mēs mainīsim kāda režīma attieksmi pret, piemēram, cilvēktiesību jautājumiem. Ja Ķīna interesējas par Latviju, tad mums tas ir jāizmanto, saprotot, ka ne jau mēs mainīsim Ķīnas politiku Tibetā. Mēs varam atbilstošās vietās izteikt savas bažas. Redzat, vēlētāji bieži prasa: ko man tā ārpolitika dod? Līdz ar to skaidrs, ka mums jākoncentrējas uz ekonomiskajām interesēm.
Ja runājam par Centrālāziju, tad padomājiet arī šādā aspektā... Jā, virknē šo valstu ir diktatorisks režīms, bet man ir bažas, ka, tādam sagrūstot, veidosies līdzīga situācija kā Lībijā pēc Kadāfi krišanas. Varbūt ir labāk, ka šādi režīmi notur vismaz kaut kādu stabilitāti, kaut cik kontrolē islāma radikāļus un, starp citu, noturas arī pret Krievijas spiedienu?
Labi, konkrētāka situācija. Mūsu amatpersonas ļoti vēlas draudzēties ar Turciju. Jauki. Un tagad mums kā prezidējošajai valstij jautā: aprit skumja simtgade kopš turku īstenotā armēņu genocīda, ko jūs par to domājat?
Mjā... Domāju, ka mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Turcija ļoti interesējas par Latviju. Kad prezidents Erdogans pēdējo reizi bija Rīgā, biju klāt, kad viņš pavēstīja, ka uzdošot meklēt Turcijas vēstniecībai Latvijā lielākas telpas, lai te varētu strādāt vairāk Turcijas diplomātu, jo viņi mūs uztver kā atbalsta punktu saviem ārējiem ekonomiskajiem sakariem šajā reģionā.
Stop. Jūs taču labi zināt, ka ļoti būtiska ir atbilde vispār - bija vai nebija genocīds pret armēņiem. Kāda ir mūsu atbilde?
Jautājums ir, vai tu māki pateikt savu nostāju, šo otru pusi neaizvainojot. Tas pats jautājums jau ir par 9. maiju, vai mūsu prezidentam jābrauc uz Maskavu. Es personīgi domāju, ka nē un ka viņš arī nebrauks, tomēr svarīgi ir, kad un ar kādu formulējumu viņš to pasaka.
Protams, rupjības nav jārunā, bet saprotiet - es jau neprovocēju. Vienkārši ir normāls jebkura ārzemju žurnālista jautājums: kāda ir Latvijas nostāja par notiekošo Izraēlas un palestīniešu attiecībās?
Mjā... atkal nav viegla situācija. Mazliet zobgalīgi izsakoties, var teikt, ka Latvijā par šo tēmu cilvēki ne sevišķi interesējas, līdz ar to ir samērā viegli vienkārši paust atbalstu mūsu Ārlietu ministrijas nostājai: divu valstu risinājums, panākams sarunu ceļā. Skaidrs, ka Latvijai ir īpašas attiecības ar Izraēlu, kuras nedrīkst sabojāt, un tikpat skaidrs, ka mūs satrauc vardarbība, asinsizliešana, kas diemžēl notiek.
Tomēr atļaujiet mazliet novirzīties no jautājuma. Kad mēs runājam par NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centru, kuru Latvija iniciējusi, manuprāt, būtu ļoti svarīgi, lai tas nodarbotos ne tikai ar Krievijas īstenotā propagandas kara izpēti. Mēs taču redzam, cik veiksmīgi - no sava viedokļa - šīs metodes izmanto arī islāma teroristi, tā pati Islāma valsts.
Šī centra nozīmīgumu varbūt daudzi neapzinās - tur būtu darba pilnas rokas izglītot cilvēkus Rietumos par Krievijas metodēm. Piemēram, nesen NATO parlamentārajā asamblejā man iznāca parunāties ar Kanādas pārstāvi, kura pat nezināja, ka aiz ASV, Kanādā redzamā televīzijas kanāla Russia Today stāv pati Krievija... Diktori taču briti, amerikāņi, kanādieši. Mēs redzam, ka sarosījušies ASV - Eiropas brīvā tirdzniecības līguma pretinieki. Ir jāpēta, vai aiz tā nav Krievijas nauda utt.
Ja runājam par Latvijas prezidentūras laiku, vai nav tā, ka mūsu partneriem ir un būs tik daudz iekšpolitiski svarīgu jautājumu - vēlēšanas Lielbritānijā, Grieķijā, Spānijā u. c., ka ārpolitisko jautājumu nozīme būs pakārtota?
Tā varētu būt, ja nebūtu krīzes attiecībās ar Krieviju. Nav jau citas izejas - Eiropai ir jātiek galā ar šiem jautājumiem. Un mēs arī redzam, ka ASV ļoti nopietni izturas pret šo tēmu. Vēl pirms dažām dienām izskanēja ziņa, ka pēc aiziešanas no Afganistānas amerikāņi Eiropu uzlūko par savu prioritāti. Tā tam arī jābūt. Vai atceraties, ka vēl pirms dažiem gadiem sūdzējāmies, ka amerikāņu ārpolitiskais fokuss ir uz Ķīnu, uz Āziju, Austrumiem? Nu, ja no Ķīnas konsekventi virzās uz austrumiem, tad vienā brīdī atkal nonāk Eiropā (smejas).
Tas, protams, ir bieži uzdots jautājums - cik mēs kā prezidējošā valsts kaut ko varēsim ietekmēt? Tas ir ļoti grūti izmērāms jautājums, tomēr man liekas, ka tajās diskusijās, kurās mūsu cilvēki vadīs, virzīs, mēs varētu runāt par 20% no procesa. Bet tas, protams, atkarīgs no mūsu cilvēku spējām. Man nav šaubu, piemēram, par Rinkēviču, kuram, starp citu, ir ļoti labas attiecības ar jauno ES augsto pārstāvi ārlietās Mogerīni. Redzat, Lietuvas prezidente savulaik aģitēja pret Mogerīni kandidatūru, kas attiecības dabiski neuzlaboja. Igauņi bija ļoti atturīgi. Savukārt Latvijas gadījumā man ir sajūta, ka Mogerīni uzticas Edgaram. Piemēram, ir iespēja, ka Rinkēvičs drīzumā tiksies ar Krievijas ārlietu ministru Lavrovu. Tas, ka Mogerīni nav lūgusi šādu tikšanos atlikt - lai viņa pirmā tiktos -, liecina par viņas attieksmi, un tas ir ļoti pozitīvi.
Valsts otrā augstākā amatpersona, ņemot vērā viņas partijas piederību, var ienest savu, hmm, noti?
Potenciāls ir...
Skan labi.
...bet pagaidām Mūrnieces kundze ārpolitiskajos jautājumos ir piesardzīga. Un es varu būt tikai pateicīgs Saeimas priekšsēdētājai, ka šajos jautājumos viņi respektē gan manu, gan Lolitas [Eiropas lietu komisijas vadītāja Čigāne] viedokli par spīti atšķirīgām partijām.