Mūsdienu pasaules dīvaina īpatnība ir tā, ka, no vienas puses, tiek kultivētas arvien plašākas brīvības (kas it kā paredz uzticēšanos cilvēka atbildīgumam un saprātīgumam), bet, no otras puses, ar regulējumu starpniecību tiek mēģināts iepotēt lietas, kas ir audzināšanas jautājums. Piemēram, bērnu iepēršana. Jādomā, ikviens saprātīgs pieaugušais saprot, ka (ne velti ir šāds izteiciens) ar pēršanu neko daudz panākt nevar. Citiem vārdiem sakot, ja neskaita sevišķi nervozus vai nežēlīgus indivīdus, pierādīt, ka pērt nav labi, nav nepieciešams. Tomēr nē - valsts uzskata par nepieciešamu aizliegt fizisku vardarbību. Un - kā jau ar neskaidrām definīcijām parasti notiek, paveras plašs lauks traktējumiem. Vai bērna paraušana aiz rokas, aizstiepšana pret viņa gribu prom no, teiksim, peļķes ir fiziska vardarbība? Kāpēc tad nav? Nepatīkami taču, varbūt pat sāpīgi. Pat ja nav, tad tā noteikti ir emocionāla vardarbība. Arī lielveikalā novest atvasi līdz asarām, atsakoties pirkt saldumus, ir emocionāla vardarbība, kas ietekmē bērna psihi. Un kā ar spiešanu mācīties algebru? Un aizliegumu (varbūt pat - ak, dievs! - ieslēdzot) kopā ar t. s. draugiem taisīt ziepes uz ielas?
Ikviens pieaugušais ir bijis bērns, tātad viņam ir zināms atmiņu (to skaitā nepatīkamu) slānis. Ir nevis jāmēģina bērna - pieaugušā attiecības regulēt caur aizliegumiem, sodīšanas draudiem, bet tādu vispārzināmu normu kā «nedari citam tā, kā pašam nepatiktu, lai dara tev», «atceries, vai pats esi bez grēka» utt. mierīgu uzturēšanu sabiedrības apziņā.