Abrakadabra uz ledus
Kādā darbdienas vakarā abas ar kolēģi dodamies ieņemt jaunatklāto Vecrīgas ledus placi. Tomēr mūsu gājiens nevainagojas panākumiem, jo, kā par nelaimi, gan kolēģei, gan man mājās aizmirsusies pase, bet bez dokumenta slidas neizsniedz. Nolemjam iet iedzert kafejnīcā tēju un nākt rīt atkal. Ar pasi somā. Tomēr arī nākamajā dienā ciešam sakāvi, jo slidotavā no lielā aukstuma sasprādzis ledus, tāpēc tā uz vairākām stundām slēgta remontam. Izrādās, mīnus 15 grādu sals kož vaigos ne tikai cilvēkiem, bet arī ledum. Nedēļas nogalē (nu jau bez kompānijas) eju trešoreiz. Šoreiz veiksmīgi. Par diviem latiem uz stundu izīrēju slidas, nedaudz iesildos. Vēlāk, kad intervēju daiļslidošanas treneri Jeļenu Sirohvatovu, viņa stāsta, ka ne tikai profesionāliem sportistiem, bet arī tādiem masu slidotājiem kā man iesildīšanās ir ļoti svarīga, tomēr to gandrīz nekad neviens neievēro, jo gribas ātrāk tikt uz ledus. Slidošana ir treniņš ķermenim, tāpēc tas tāpat kā sporta zālē pirms jebkuras fiziskas slodzes ir pienācīgi jāsagatavo, stāsta trenere. Neiesildoties pēc kritieniem, sevišķi pieaugušajiem, esot smagākas traumas un sasitumi. Bērni kritienus uz ledus pārciešot vieglāk.
Pēc iesildīšanās kāpju uz ledus. Iesākumā bikli nostājos laukuma malā, lai ievērtētu slidotājus. Slido pārsvarā ģimenes ar maziem bērniem, pārīši. Iesācējus, kas stutētu slidotavas bortus, īsti nemana. Nav arī neviena pārgalvnieka, kas censtos pazīmēties. Tas ir labi. Redzot šādus pārgalvniekus, parasti arī pašai gribas izmēģināt ko jaunu, kam līdz šim pietrūcis drosmes, - kādu elegantu pagriezienu vai slidošanu atpakaļgaitā. Šie mēģinājumi parasti beidzas ar kritienu, tāpēc šoreiz nemaz nemēģinu. Populārās dziesmas Abrakadabra, tava maģija laba pavadībā laižos pirmajā aplī. «Tā neko,» mani pirmie secinājumi, «vienīgi ledus varēja būt labāks.» Tas šeit netiek tīrīts tik bieži kā ledus hallēs, tāpēc uz ledus pāris stundu laikā izveidojusies paprāva sniega kārtiņa. Būtu līdzi laba kompānija, varētu uzrīkot sniega kauju. Arī mūzika varētu būt labāka. Lai gan slidotavā skan dažādi latviešu popmūzikas hiti, tik ļoti pietrūkst vecās labās Tu slīdēji pa slidotavu Jumpravas izpildījumā.
Slido jauni un veci
Pamazām sarodas raibāka publika - pāris ārvalstu tūristu, skolēnu bariņi, pusmūža slidotāji. Ņirb krāsainas cepures un šalles. Vairākumam ir īsi pusmēteļi vai vējjakas, lai kājas var brīvi kustēties. Rokās silti dūraiņi, lai nesalst pirksti. Tomēr bažas, ka varētu salt, ir veltas. Jau pirmajās piecās minūtēs mugura slapja un vaigos sārtums.
Skatu piesaista kāds pavecāks vīrs ar melnām padomju laika slidām, kam dažviet laikazobs iecirtis pa kādam rūsas traipam. Mani pārņem nostalģija pēc bērnības. Atminos, kā pati sākumskolas vecumā ar mammas slidām un trim vilnas zeķu pāriem devos Liepājā uz tuvējo dīķīti paslidot. Toreiz brīnījos par citiem, kas veikli pārvalda neērtās slidas, jo manas kājas no tām bija nogurušas, vēl nemaz nesākot slidot. Arī tagad nekas nav mainījies - apbrīnas pilna vēroju veco vīru, kas eleganti virpuļo pa slidotavu un iekļaujas slidotavas satiksmē. Kaut es tā spētu! Slidoju un pie sevis priecājos, ka slidošana ir nodarbe, kam nav vecuma ierobežojumu. Arī daiļslidošanas trenere vēlāk norāda - ja vien ārsts kādam veselības dēļ nav aizliedzis slidot, to var darīt visi - gan jauni, gan veci. Turklāt reizēm ārsti slidošanu kā profilaktisku pasākumu iesakot arī cilvēkiem, kam veiktas mugurkaula operācijas.
Slidošanas stunda ir cauri, un es dodos nodot slidas. Ejot prom no slidotavas, kāda sieviete no blakus esošā gardumu tirdziņa mani pacienā ar karamelizētām mandelēm. Gardi!