Šis gads ir pavadīts Arābu pavasara gaisotnē un nopietni satracinājis ne vien šajās valstīs dzīvojošo sabiedrību, bet arī lielu daļu pārējās pasaules. Der pievērst uzmanību kaut vai tam, cik bieži tepat Latvijā dažādu līmeņu diskusijās spriests par to, kas tad īsti ir šis fenomens un kādu novērtējumu tas prasa no mums. Viedokļi bijuši atšķirīgi - no atbalsta arābu tautām, kas izvēlējušās atbrīvoties no desmitgades valdījušajiem tirāniem, līdz bažu pilnam jautājumam, vai iepriekšējās «stabilitātes» vietā nenāks ilgs un bīstams - jo vardarbīgs - haoss. Savu atbildi, saprotams, nācies formulēt arī starptautiskās politikas smagsvariem - ASV, Francijai, Lielbritānijai, pretējā pusē - Ķīnai, arī Krievijai. Arābu lietas nozīmību tagad acīmredzami apstiprina amerikāņu un krievu karakuģu nosūtīšana uz Sīrijas piekrasti Vidusjūrā. Notikumi šajā valstī jau sen nav uzskatāmi par Bašāra el Asada režīma iekšējo lietu, un tāpēc bez ārējā spiediena vairs neiztikt. Situācijā, kad par sankcijām pret Sīriju ir vienojušās pat Arābu līgas dalībvalstis, kā arī līdz šim Damaskai draudzīgā Turcija, valgs ap Sīrijas prezidenta kaklu, šķiet, savilcies pagalam draudīgs. Turklāt to pastiprina aizvien progresējoša opozīcijas un tās sabiedroto atbrīvošanās armijas cīņa par režīma gāšanu. Lai gan ekonomiskās un politiskās citu valstu sankcijas var kļūt visai jūtamas, kā tas bijis redzams līdzīgos gadījumos, tas nekad nav bijis tik spēcīgs arguments, lai diktators labprātīgi atkāptos. Nenoliedzami - citā Arābu pavasara pārņemtā valstī - Lībijā NATO uzlidojumiem bija svarīga loma Kadāfi režīma gāšanā, tomēr viss izšķīrās uz zemes. Turklāt ne jau tikai revolucionāro karavīru bruņotajā cīņā. Galvenais jau bija noticis pirms šīs vēsturiskās uzvaras - lielākā daļa lībiešu savā apziņā bija nokratījuši bijušo režīma varu. Ir saprotama sajūsma, kas savā varā pārņēma lielāko daļu Lībijas sabiedrības. Tā bija arī Latvijā pēc atbrīvošanās no okupācijas, kad brīvība tika vērtēta augstāk par visu. Tagad aizvien vairāk cilvēku arī arābu zemēs apgalvo to pašu un noraida nepieciešamību pēc viena visnekļūdīgākā valdnieka varas.
Pārliecība par savu prasību pamatotību vieno lielāko daļu arābu valstu iedzīvotāju. Aptauja, kas veikta Marokā, Jordānijā, Ēģiptē, Apvienotajos Arābu Emirātos, parādījusi, ka 55% cilvēku ar optimismu skatās nākotnē, kas būs pēc Arābu pavasara. Politiskās apziņas izaugsmi apliecina arī ēģiptiešu sabiedrība, kas aizvien jūtīgāk uztver armijas pretenzijas uz varu pār sabiedrību. 43% ēģiptiešu uzskata, ka militārā vadība cenšas likvidēt revolūcijas ieguvumus. Skaidrs ir arī šo valstu iedzīvotāju viedoklis par notikumiem Sīrijā - sacelšanās dalībniekus atbalsta 89%.