Toreiz paņēmu rokās kādu ceļvedi un maķenīt par platu atvēru - lapas atdalījās, un grāmata pārplīsa. Toreiz par sodu biju spiests to nopirkt. Man tas gadījās nejauši, taču Latvijā ir cilvēki, kuri praktiski iznīcināja nozari - grāmatniecību. Un viņiem par to nekā nav. Vēl vairāk - viņu vadonis tagad sēž Eiroparlamentā un diezin vai jūtas vainīgs. Tas sāp, un ne man vienīgajam. Šim vīram, kurš vienmēr bijis kā apmāts ar skaitļiem, tagad gribētos pajautāt: «Cik liels naudiskā izteiksmē tad galu galā bija efekts no šī absurdā politiskā lēmuma?» Protams, jautājums ir retorisks. Tomēr vēl skumjāk kļūst no atziņas, ka arī šodienas lēmēju pulciņš nesteidzas priekšgājēju paveikto muļķību labot.
Mājās uz Ziepniekkalnu biju nolēmis doties ar 40.autobusu, kas pietur pie Centrāltirgus. Starp dzelzceļa staciju un Stokmani žiglā solī paskrēju zem estakādes. Tikai tad, kad jau biju nonācis otrā pusē un atdūries pret barjeru, sapratu, ka… atkal esmu «izčakarēts». Vienkārši steigā biju par šo vietu piemirsis. Atkal sajutos kā pēdējais muļķis. Bet vai es vienīgais? Kamēr gaidīju autobusu, citi neloģiskajam šķērslim rāpās pāri, daži līda pa apakšu. Cik gan cilvēku ik dienas, steidzoties uz pieturu, lamā šo vietu, ko, starp citu, var redzēt arī no Satiksmes ministrijas logiem, kas atrodas iepretim pāri ielai? Kāda jēga no plašā trotuāra, kas gājēju ieved strupceļā? Kāds taču šo absurdu savā laikā projektējis, un droši vien ir arī kāds, kura pienākums būtu šo nemākulību labot. Taču, ko var gribēt no tiem, kuri pārvietošanos kājām bieži vien uzskata par savas cieņas aizskaršanu. Štrunts par cilvēkiem, jo ir svarīgākas lietas - jāglābj valsts! Taču kamēr pie tirgus pilsoniskā sašutuma paušanas augstākā pakāpe ir lamāšanās, Bauskas ielas sākumā starp Prizmu un Maksimu kāds jau rīkojies - traucējošo metāla nožogojumu vienkārši izzāģējis. Tā teikt - lai arī pacietība kā jūra, bet arī tai ir krasti…
Iekāpu autobusā. Tie visi tagad skaisti - prieks skatīties. Bet vai ērti? Kādreiz, kad pilsētas autobusos, trolejbusos un tramvajos bija viena līmeņa grīdas, braukšana bija ērtāka. Tagad var novērot, ka aizķerties un paklupt cilvēkiem gadās biežāk, nemaz jau nerunājot par kāda saiņa piezemēšanu. Jā, par cilvēkiem invalīdu ratiņos tiešām padomāts, bet tas arī ir vienīgais. Neesmu no tiem, kam, iekāpjot sabiedriskajā transportā, brīvas vietas atrašana ir tā brīža sapņa piepildījums. Tādēļ uzskatu - lai apmierinātu tās pasažieru kategorijas, kam sēdēšana patiešām svarīga, pilsētas transportlīdzeklī ar 10-15 sēdvietām pilnīgi pietiktu.