Tomēr tik un tā ne vienreiz vien esmu pabrīnījusies, kā, raksturā nebūdama sevišķi jautra, žurnālistikā Maija kļuva pazīstama tieši kā feļetonu, humoresku, un humoristisku radio un televīzijas skeču autore. Savā ziņā pat unikāla, jo tik konsekventi šādam rakstības veidam sievietes parasti nepievēršas.
Viņa darbojās laikrakstā Padomju Jaunatne, kur iznāca speciāla humora un satīras lappuse Asā slota. Maiju no sākta gala ir kaitinājis aktīvs stulbums, blēdīgums, visatļautība, cinisms, turklāt vēl piemitis pašai bieži vien par ļaunu nākošs taisnības cīnītāja gars. Viņa tiešām bija īstais cilvēks īstajā vietā. Sākumā Maija parakstījās ar pseidonīmiem M. Melne un M. Asara, bet tad izlēma, ka «nav ko slēpties - ja reiz rakstu, tad par uzrakstīto arī jāatbild». Un sanāca pietiekami atbildīgi, jo maz bija gadījumu, kad kāds aizskartais mēģināja publicēto apstrīdēt.
Ausis atkal spicējas
Satīra kā literārā publicistika tajos laikos bija cieņā, un Maija savos ražīgākajos darba gados patrāpījās tieši uz šī viļņa.
Pavisam citādi bija ar satīras koncentrāciju grāmatās - sak, kāpēc raustīt lauvu aiz astes, ja drošāk to nedarīt? Tāpēc visa viņas satīriskā darbība izkaisīta presē, dažādos krājumos, kalendāros un personiskajos papīros, bet rakstniecības apliecinājums ir tikai divas mazas pēdējos padomju gados izdotas grāmatiņas Paradīzes ābolīši un speciāli audzināšanas tēmai veltītais Putniņdancis. Radošā darba plauktus viņa pildīja ar tulkojumiem, ko dara joprojām. Pēdējos gados Maijas tulkotājas kontā ir, piemēram, Aleksandra Jakovļeva memuārgrāmata Krēsla, Borisa Ņemcova Dumpinieka grēksūdze, Irinas Hakamadas darbi, Marinas Kosteņeckas Vēstules no mājām, bieza aforismu grāmata un daudz kā cita.
«Bija laiks, kad nedaudz padarbojos arī dramaturģijā - šo to iztulkoju, šo to dramatizēju, piemēram, radio iestudējumus vai savulaik visai populāro izrādi Dekamerons, uzrakstīju arī pa lugai. Ko tik neesmu darījusi, un tie galvenokārt bijuši darbi ar garantiju: pasūtījums - izpildījums - samaksa. Tagad dažs labs izdevējs nevīžo samaksāt nožēlojamus grašus par sen izdarītiem darbiem. Pati brīnos, kāpēc vēl aizvien ielaižos šādos šaubīgos piedāvājumos. Taču tas ir kā kara zirgam - skan taure, un ausis jau atkal spicējas. Divas dienas pirms 75 gadu jubilejas beidzu tulkot daudziem rīdziniekiem zināmā Aleksa Dubasa grāmatu par mīlestību. Gribas cerēt, ka esmu spējusi pietiekami kvalitatīvi iejusties jauna vīrieša mīlestības priekšstatos un filozofijā,» saka Maija.
Šoks nav bezgalīgs
Maija negrib īsti runāt par savu prozaisko ikdienu: «Tikai nejautā man, ko ēdu vai dzeru, vai kā cīnos pret krunkām un par slaidu līniju. Arī krunkām savs laiks, un, tāpat kā rakstnieks uz mīlestību, cenšos raudzīties uz tām filozofiski. Daudz svarīgāka man šķiet atziņa par to, cik neaizsargāta mēdz būt mūsu ikdiena. Daudziem manā paaudzē pārmaiņu laiks to nodemonstrēja un joprojām turpina demonstrēt visā bardzībā. Arī es šajā laikā biju svaigi iesvētīta pensionāre ar visām no tā izrietošajām sekām. Šķietami nokārtotā dzīve sagruva gandrīz dienas laikā, un visām darba iestrādēm tika pārvilkta svītra...»
Tomēr triecieni nešokē bezgalīgi. Pie tiem pierod, tiem piemērojas, līdz pamazām viss kaut kā ievirzās citās sliedēs, un gadās, ka aizcirsto durvju vietā šur tur atkal paveras pa logam. Maijai labs glābiņš grūtos brīžos ir grāmatas. «Pie tām esmu turējusies visu mūžu, un tās man par dzīvi ir pateikušas vairāk nekā visi paziņas kopā. Manas paaudzes ļaudīm grāmatplaukti ir pārblīvēti. Diemžēl, ne ar jaunizdevumiem. Pēc tiem bibliotēkās jāstāv milzu rindās. Par laimi, tās vērtīgākās ne vienmēr ir arī pieprasītākās,» uzskata Maija.
Kā milzu dāvanu liktenis Maijai vecumdienās devis izdevību diezgan vērienīgi apskatīt pasauli: «Sākumā tas šķita neiespējami, tad saņēmos, un nu jau man tas izvērties par vienīgo ievērības cienīgo manas dzīves dominanti.» Maija apceļojusi vai pusi pasaules. Viņa bijusi ne tikai tūristiem ierastajās Eiropas valstīs, bet arī Šrilankā, Meksikā, Ķīnā, Laosā, Bali, Indijā, Dominikā un kur tik vēl ne! Indijā Maija atklājusi, ka tur ļoti populārs uzvārds Kudapa: «Vari iedomāties - miljoniem Kudapu un pat ciemi nosaukti šajā vārdā! Draugus apgrūtinu ar saviem ceļojumu atstāstiem, un pielikumā allaž ir lērums fotogrāfiju ar manu smaidošo vaigu priekšplānā!»
Spēkus zaudē nemanāmi
Tiešām - uz tikšanos Maija ierodas ar albumiem pilnu somu: «Re, nupat biju Himalajos! Šoreiz tiešām sanāca par traku. Pakistāna nav gluži tā vieta, kurp jādodas netrenētiem pensionāriem. Lahorā pieredzējām skarbas islāmistu demonstrācijas, kalnos ceļu gar bezdibeņa malu aizšķērsoja nogruvums, kuram nācās kājot pāri pa birstošu grunti, un beigās vēl mēnesnīcā gar kraujas malu pa akmeņiem nosētu taku, no segliem krītot, ar niķīgu zirģeli uzrikšot stāvus kalnā. Taču to visu atsver skaists saullēkts pie slavenā astoņtūkstošnieka Nanga Parbat, kas miermīlīgi pozēja tieši pretī guļamnamiņa durvīm! Tagad trakais galvu reibinošais piedzīvojums kļuvis par apcerīgām atmiņām.»
Šajā braucienā Maija guvusi spēcīgu atziņu: «Mēs nemanām, kā aug bērni, un arī cilvēks, gadiem ejot, spēkus zaudē nemanāmi. Savā būtībā jūtos kā trīsdesmit gadu vecumā, bet ekstremālās situācijās atklājas nespēks. Ja es to zinātu, uz Pakistānu nebūtu braukusi.»