Artūrs Plēsnieks,
Kāda bija sajūta pēc pirmā neveiksmīgā raušanas mēģinājuma?
Godīgi sakot, es jau aizdomājos par to, var būt arī nullīte. Svaru stienis mani pavilka uz priekšu, centos to atdabūt atpakaļ, bet neko nevarēju vairs saglābt. Pirmais piegājiens visās sacensībās vienmēr ir pats grūtākais, jo pirms tā ir uztraukums. Tas ir kā uzkāpt uz skatuves. Nepieciešams izjust grīdu un atrast centra punktu, uz kuru pēc tam skatīties celšanas laikā. Trenerim teicu, lai otro mēģinājumu pārceļ uz 170 kilogramiem, lai nedaudz atgūstos un lai man būtu jāceļ pēc konkurentiem.
Raušanas disciplīnā neliels laiciņš pagāja, kamēr no pietupiena piecēlies kājās?
Tur jau tā lieta, ka visos trijos piegājienos mani vilka uz priekšu. Balansēju uz pirkstgaliem. Ja būtu ātri cēlies augšā, stieni nebūtu varējis noturēt, to spētu tikai supermens.
Neviens cits dalībnieks tik bieži nemainīja pieteikto svaru. Tā bija tava vai trenera iniciatīva?
Pēc svēršanās procedūras ar treneri vienojamies - gadījumā, ja iesildīšanās laikā labi jutīšos, pārsaukt svaru uz lielāku vienmēr būs iespējams. Ja būs vēl labāka sajūta, varēšu pieteikt vēl vairāk. Trīs reizes sacensību laikā ir iespēja pārsaukt pieteikto svaru. Šāda pieeja ietekmē arī konkurentus. Kādam, piemēram, treneris saka, līdz tavam iznācienam vēl ir divpadsmit piegājienu. Tad viens, otrs un trešais pārsauc svaru, un konkrētajam atlētam jau ātrāk jābūt gatavam celt. Spriedze valda ne tikai uz postamenta, bet arī iesildīšanās telpā.
Varbūt ir nedaudz žēl, ka polis nepieteica 223 kilogramus, tad būtu sekojis viņam un veiksmīga mēģinājuma gadījumā sasniegtu jaunu Latvijas rekordu...
Tallinā galvenais bija nevis rezultāts, bet izcīnītā vieta. Ja braukšu uz pasaules čempionātu, tad gan jau koncentrēšos uz rezultātu, jo vēl jāpaiet laikam, lai tur cīnītos par medaļu.
Esi atmetis domu par startēšu pašā smagākajā svara kategorijā virs 105 kilogramiem?
Tad ir krietni masa jāpieliek. Nav jau tik viegli to izdarīt, un ko arī sieva pēc tam teiks, kad mājās vairs nebūs ko ēst (smejas).