Gauja. Brāļa un māsas netipiskās attiecības uz situāciju liek raudzīties no trim aspektiem - ētiskā, juridiskā un ģenētiskā. Latvijā nav uzskaites, cik bērnu dzimuši asinsgrēka attiecībās, cik no tiem ir iedzimti fiziski vai garīgi traucējumi. Daudz diskusiju par ētiku raisīja arī filmas temata izvēle.
Māksla ar nelaimi
Lai arī A. Gauja regulāri dzird pārmetumus, ka savus darbus balsta uz cilvēku nelaimēm un lētām sensācijām, kinokritiķe Dita Rietuma nepiekrīt moralizētājiem: «Ja cilvēks vēlas kaut ko radīt, nav pareizi viņam norādīt - par to drīkst un par to ne. Kāpēc gan zviedrs pie mums drīkst atbraukt un filmēt vietējās prostitūtas, bet pašmāju režisors nevar izveidot filmu par incestu?» Viņa gan atgādina, ka A. Gaujas pirmā filma bijusi par semītismu un otra - par vēža slimnieku, kurš filmas pirmizrādi nepiedzīvoja.
Režisors par netipisko ģimeni uzzināja, strādājot televīzijas ziņu dienestā. Raidījumam Bez tabu zvanījis kāds no vietējiem tārgaliešiem. Toreiz sižets tika gatavots par Valda un Zandas pirmo bērnu. Zēnu reģistrējot, dzimtsarakstu nodaļā atteica Valdi norādīt par bērna tēvu, jo zināja, ka viņš ir jaundzimušā mātes brālis. Taču, kad režisors uzzināja, ka ģimenē piedzimis otrs bērns, viņš uz ciematu pie Ventspils devās vēlreiz. «Ģimene ir sabiedrības produkts. Mani pārsteidza, ka atbildīgie dienesti sarosījās un uzmanību ģimenei pievērsa tikai pēc otrā bērna piedzimšanas,» notikumu secību atstāstīja A. Gauja. Viņš gan saprotot bāriņtiesas un sociālā dienesta pasivitāti - situācija netipiska. «Ja asinsgrēks būtu noticis starp meitu un tēvu, to klasificētu kā vardarbību, sievieti nošķirtu un ievietotu krīzes centrā. Bet ar brāli un māsu - situācija liecina par labprātīgām attiecībām,» skaidro režisors. Tārgales sociālā darbiniece Dienai atteicās komentēt situāciju, bet Ventspils bāriņtiesa atrakstīja tikai teikumu, ka viņi savā darbā nekad nav saskārušies ar incestu.
Laikraksts Ventas Balss ziņo, ka Valda un Zandas māte, kurai ir deviņi bērni, mēģinājusi abus atturēt no neparastajām attiecībām, taču viņi neesot klausījuši. «Valdis teicis, ka nav pazinis māsu,» atceras māte, kuras dēls no viņas bērnībā nošķirts un aizvests uz Aglonu sliktas aprūpes dēļ. Sākumā puika dzīvojis valsts aprūpes iestādē, tad nonācis audžuģimenē un vēlāk sirojis pa Rīgu, kur apcietināts par zagšanu. Pēc iznākšanas no cietuma Valdis pirmo reizi sastapis Zandu.
Otrreiz Valdis apcietinājumā gadu pavadīja par vardarbību pret Zandu un bērniem. «Palīdzot Zandai atbrīvoties no šīm attiecībām, filmēšanas grupa sameklēja viņai ar bērniem un platonisko draugu Anduli mājas pavisam citā Latvijas malā, taču, padzīvojusi tur dažas nedēļas, pagājušo ceturtdien viņa atkal atgriezās pie Valda uz Tārgali,» stāsta režisors. Atgriežoties Zanda faktiski nošķirot sevi no dēla, kuram iedzimtu uztveres traucējumu dēļ nepieciešamas mācības specializētajā skolā. No Tārgales tāda atrodas 50 kilometru attālumā, savukārt filmēšanas grupas piedāvātā dzīvesvieta atradusies tikai divu kilometru attālumā no skolas, kura zēnu jau bija uzņēmusi.
Vai vajag datus
Lai arī incests Latvijā ir aizliegts, soda par to nav. Latvijā nav arī nekādas uzskaites, cik šādu gadījumu notiek, piemēram, gada laikā, jo šādas attiecības nereģistrē, bet bērniem, kas dzimuši asinsgrēka rezultātā, mātes tiesīgas tēvu nenorādīt. Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta vadītāja Ārija Iklāva un Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas vadītājs Valdis Ģīlis (TP) uzskata, ka šādus datus arī nemaz nevajag, jo tie esot ārkārtēji reti gadījumi un par tiem labāk nezināt. «Man ir 47 gadu stāžs, un pirmo reizi saskaros ar tādu gadījumu,» uzskata Ā. Iklāva. Viņa arī domā, ka problēma nav tik samilzusi, lai to īpaši pētītu.
Līdzīgs viedoklis ir arī V. Ģīlim - cilvēki, kas piekopj incestu, apzinās, ka rīkojas pretēji vispārpieņemtām normām un saņems sabiedrības nosodījumu. «Protams, ir nepieciešama sabiedrības izglītošana par to, cik augsts šādās attiecībās ir iedzimtās patoloģijas risks pēcnācējiem. Bet to, ka šie cilvēki rīkojas nepareizi, viņi saprot paši,» sacīja V. Ģīlis. Savukārt Saeimas Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisijas vadītājs Jānis Dukšinskis (LPP/LC) uzskata, ka kaut kas jādara ir. Viņš sola jautājumu aktualizēt apakškomisijas sēdē, jo pētījumam un statistikai, viņaprāt, ir jābūt.
Bija žēl brāļa
Jauno psiholoģiju centra direktore, psiholoģe Dace Rolava savā praksē vairākkārt saskārusies ar asinsgrēku. Jauniešu žurnālos padomu un ieteikumu slejās viņai nācies vairākkārt atbildēt uz jautājumu - ko darīt, esmu pārgulējusi ar savu brāli? Motivācija šokējoša - viņš izšķīrās ar draudzeni, man palika viņa žēl, gribēju mierināt. «Meitenes paliek stāvoklī no brāļa vai tēva un klusē, slēpj to, audzina šos bērnus vienas,» pieredzē dalās D. Rolava. Sievietes asinsgrēku parasti cenšas slēpt pat tad, ja tas noticis vardarbīgi.
«Šādu neordināru situāciju pētīšanai pasaulē tiek piešķirti lieli līdzekļi, patiesā aina varētu mūs visus pārsteigt, taču pats galvenais tajā nav noskaidrot - cik izplatīts ir incests, bet gan - kādēļ tas rodas,» saka psiholoģe, uzskatot, ka Latvijai šis jautājums ir jāpētā.