«Man ir svarīgi, lai filmas laikā skatītājs jūt un domā, lai viņš pieslēdzas tām situācijām, ko esmu izdomājusi - kino taču nav dzīve, bet fantāzija» -, Muratovai tas šķiet tik vienkārši. No otras puses, Muratova ir konsekventa tradicionālo kino struktūru apstrīdētāja, kas ignorē «tipisko», interesējas par marginālo, viņas filmu sižetu analīze visbiežāk noved «tupikā» - varoņu rīcībai bieži vien nav (redzamas) motivācijas, tie pazūd un pēkšņi «uzrodas»/vai «neuzrodas», filmas visas darbības līnijas beidzas ar neko, izraisot konservatīvā skatītājā, kurš pieradis filmā visupirms meklēt «cēloņsakarīgu stāstu», neapmierinātību un «nepietiekamības» sajūtu.
Tieši mazuma piegarša ir galvenais, kas paliek «sausajā atlikumā» pēc Kolka Cool noskatīšanās. Formālā ziņā par filmu, kas arī uzlūko «marginālu tipāžu» - Latvijas Kurzemes jūrmalas ciemata Kolkas aborigēnu un vasarnieku - dzīvi, var pat priecāties - melnbaltā filma ir izteiksmīgi nofilmēta (pie kameras Ādels Nodehs-Farahani, kurš, šķiet, apguvis itin visu latviešu jaunās fotogrāfiskās meistarības skolu - daudzi kadri kā bildes varētu tik pierakstīti Spura-Granta-Rukas talantīgajai dokumentālās lirikas manierei), asprātīgi ieskaņota (paldies Ernestam Ansonam par šampanieša burbuļu mūziku un Kūko, kūko, dzeguzīte), samērā veiksmīgi izspēlēta (tipāžu līderi ir Iveta Pole, Aigars Apinis un Andris Keišs, ar nelielām iebildēm Artuss Kaimiņš un Varis Piņķis, galīgi no ansambļa laukā krīt vien pārāk «teatrālās» Māra Ķimele ar Gunu Zariņu - bet ne savas spēles, pēkšņi nez kādēļ līdz histērijai uzskrūvētās dramaturģijas dēļ). Vārdu sakot, Poškus filma, nekritiski vērtējot, ir bezmaz cool. Tā tiešām bez jelkādas moralizēšanas parāda, «cik mūsu dzīve brīvās Latvijas režīmā ir absurda, nožēlojama, smieklīga un vienlaikus cildena». Bezdarbs laukos (ja sezonālās darbības vidi - jūrmalciemu - tā var dēvēt), konstants alkoholisms, ballītes, laika nosišana, sīka nemotivēta noziedzība, personību degradēšanās līdz vienšūnas dzīvnieka, kādas bezjēdzīgas infuzorijas tupelītes līmenim (davai, kaut ko padarām/kaut kur aizejam/kādam pazvanām? Davai, bet kam?)
Varu tikai piekrītoši māt ar galvu kolēģei Rietumai, ka «faktiski visu filmas darbību veido darbības neesamība - jēgas neesamība» (Izklaide, 15.XII). Nepiekrītu kritiķei vienā - Poškus «stila» salīdzinājumā ar itāļu nekomunikācijas un vientulības toponīmikas ģēniju Mikelandželo Antonioni. Man drīzāk šķiet, ka Poškus ir Muratovas satīriskās ievirzes absurda, amerikāņu 60./70. gadu avangardistu klasiķu (Mekass, Vorhols) un mūsdienu amerikāņu art-house ekstrēmistu jaucenis. Un uzskatāmākie «pirmavoti», kas nāk prātā, ir reminiscences par Harmonija Korina sociālajiem autistiem pret pašu gribu un Gasa Van Santa brīnumaini maģiskās «bezdarbības filmas» Džerijs un Paranojas parks, bet fināla aina ar polietilēna kulītes trenkāšanu vispār pārsteidz ar citātisku līdzību no popkultūras apcirkņiem - no oskarotās American Beauty. Dieva dēļ, visus šos «iespaidu avotus» es neminēju tādēļ, lai iztaisītos dikti gudrs. Vienkārši, kā labticīgais skatītājs ilgi cietos, cerēdams sagaidīt Poškus oriģinālo, paša stāstu par «kūlo» Kolku, bet saņēmu vien skrandas no «te mēs tā forši paimprovizējām», «eu, paklau, baigi krutais dialogs!», «davai, davai, ir baigi smieklīgi» un tā tālāk līdz bezgalībai. Tas, ka filmā nav «cēloņsakarīga sižeta», patiešām nav diža skāde - filmas sižetu katrs skatītājs var izgrozīt savā galviņā pēc paša saprašanas (a kāpēc Simona pārdomāja precēties ar Andžu? Tak ne jau brāļa Gvido dēļ? Moš tāda pohu muldēšana?) Var saprast, kāpēc radies internetā cirkulējošais viedoklis par Kolka Cool kā «ģeniāli trulu» filmu - Poškus, kurš ir autors tik viltīgām un mākslinieciski pārliecinošām kinoprovokācijām kā 110/220, Un stunda nāk, daļēji arī Monotonija, veikli operē ar indie kino stilistiku un labi apzinās gan to, ka filmas irdeno dramaturģiju (patiesībā - dramaturģijas neklātbūtni, lai kā režisors dievotos, ka «dialogi bija rūpīgi konstruēti, tie patiesībā bija ļoti zīmīgi un atslēgas dialogi. Tie parāda tukšumu un, teiksim tā, bezjēdzību, taču tajā pašā laikā, tā ir dzīves brīvība un kaut kāds romantisma elements») pilnībā iznīcinātu, piemēram, krāsains attēls - filmas «bezstruktūru» melnbaltā bilde organizē un ierobežo, līdzīgi kā to tagadējā attēlu/vizuālo tēlu pārsātinātības laikmetā dara ikviena melnbaltā fotogrāfija (šo «pašorganizācijas fenomenu» perfekti aprakstījusi Sūzena Zontāga savās esejās par Eniju Leibovicu un Anrī Kartjē-Bresonu). Otra būtiska «pašorganizējoša» filmas šarma sastāvdaļa ir humors - tas vienmēr, jau mitoloģiskā līmenī iekļauj distanci (lasiet Propu). Un beidzot - trešā «bise», ar kuru izšauj režisors, - tie ir aktieri, kuru latvju kino vēl nepieradinātās (nenovalkātās) sejas un īpašā «suņa organika» patlaban ir modē, tāpat kā «modē» ir Jaunais Rīgas teātris, no kura nāk lielākā daļa filmas tēlotāju. Izņēmums ir Aigars Apinis, taču arī viņš ir JRT aktierpedagoģijas pīlāra Māras Ķimeles skolnieks. Starp citu, pēc filmas iekšējās loģikas es nebūtu tik drosmīgs, apgalvojot, ka filmas centrālais stāsts risinās starp subtilo «dirsēju» Andžu, viņa anēmiski seksīgo «līgavu» Simonu un no jūras kā no gaisa nokritušo šķietamo mačo brāli Gvido (kurš vispār apliecinās, ka viņš ir jūrnieks? Blue Marine - skumjā jeb zilā jūrnieka krekliņš, kas Gvido uz rumpja?) Man daudz interesantākas, arī dramatiskākas šķiet Simonas (Iveta Pole) un Bogas (Aigars Apinis) attiecības - galu galā arī režisors «atvērtajā finālā» uz ekrāna atstāj tieši šo nepiesieto dvēseli - Bogu… Filmas pirmizrādē režisors Pēteris Krilovs komentēja, ka Kolka Cool dialogs ir «kā tīrs un sterilizēts troksnis, tāpēc piesaista uzmanību». Man pie šī talantīgā «trokšņa» pietrūkst viena - prasme stāstu «par neko» izstāstīt tā, lai no ekrāna mani neatvairītu dￃﾩjￃﾠ vu efekts. Nofilmēt neko jeb to, kā notiek lielais «nekas» (nejaukt ar «nekas nenotiek», lūdzu), - tā ir augstākā meistarība, kurā ar anekdotēm, foršu melnbalto bildi un spilgtiem tipāžiem, kuros daži (trīs augstākminētie) aktieri ielīduši līdz serdei, vien nepietiek. Bet Andrim - Gvido - Keišam ieteiktu padomāt, vai publikas jūsmīgais salīdzinājums ar «latviešu Depardjē» patiesībā maz ir tāds kompliments, par kādu izliekas.