Dzīvojot ASV, strādāju Bostonas Universitātes administrācijā, mans pienākums bija palīdzēt universitātes mācībspēkiem nokārtot dotāciju saņemšanas jautājumus.
Pensiju, ko šobrīd saņemu, veido gan darbavietas, gan manas personīgi veiktās iemaksas darba gadu laikā.
Jāsaka, manas pensijas apmēru negatīvi ietekmēja 2008. gada finanšu krīze, respektīvi, situācija biržā, un biržas sabrukuma rezultātā manas pensijas apjoms saruka par 40 procentiem.
Kad sasniegšu 62 gadu vecumu, sākšu saņemt arī valsts pensiju, ko man maksās ASV.
Atbilstoši ASV pensiju sistēmai ir tā: ja cilvēks pensionējas 62 gadu vecumā, tad saņem mazāku pensiju, savukārt, ja pensionējas 65 gadu vecumā, tad saņem jau lielāku pensiju, bet, ja pensionējas 70 gadu vecumā, tad saņem vēl lielāku valsts pensiju.
Rezumējot jāsaka, ka valsts maksātais vecuma pensijas apjoms ASV ir atkarīgs no diviem faktoriem: pirmkārt, jo vēlāks pensionēšanās vecums, jo lielāka pensija; otrkārt, jo lielāka alga un attiecīgi lielākas sociālās iemaksas bijušas darba gadu laikā, jo bagātīgāks finansiālais nodrošinājums gaida vecumdienās.
Tagad esmu pilnībā pārcēlusies no ASV uz Latviju, man ir dubultpilsonība - ASV un Latvijas Republikas. Man te, Valkā, ir dzīvoklītis un arī lauku mājas Gaujas krastā.
Tie nav atgūtie, denacionalizētie īpašumi - manai ģimenei Latvijā nekustamo īpašumu nebija -, bet gan manis pašas iegādāti īpašumi.
Es aprūpēju vienu audžubērnu - Latvijas meitenīti, bet vēl vienu Latvijas meitenīti esmu pieņēmusi aizbildniecībā. Šie bērniņi man sagādā ļoti daudz prieka, palīdz saglabāt možumu.
Kā audžuģimenei man valsts maksā 80 latu mēnesī.
Par situāciju šodien Latvijā runājot, grūti ir saskatīt optismisma un dzīvesprieka avotus.
Salīdzinot notiekošo ASV un Latvijā, varu sacīt, ka ASV ir labāk, jo tur cilvēki tik lielā skaitā nenodzeras, kā tas notiek Latvijā.
ASV faktiski arī nav tādas problēmas kā aplokšņu algas, darba devēji strādājošajiem visu atalgojumu maksā oficiāli.
Par amerikāņiem saka - viņi ir naivi, bet tas tāpēc, ka paaudzēm ilgi visu mūžu dzīvojuši tādā vidē, kurā nekas nav bijis jāslēpj, nav bijis jāliekuļo, cilvēki vienmēr ir jutušies brīvi.
Tomēr negribu sacīt, ka Latvijā viss ir slikti, arī šeit esmu sastapusi daudzus cilvēkus, kuri ir smaidīgi un izturas pret apkārtējiem laipni, ir ļoti izpalīdzīgi un ir arī strādīgi.
Latvijas pensionāriem es novēlu, neraugoties uz visām dzīves grūtībām, nepadoties, turēties un, kā mēdz teikt, nenolaist rokas!
Svarīgākais ir - būt darbīgiem!