Lai cik savstarpēji neiecietīgi un pliekani no argumentācijas viedokļa tas notika, visā šajā jezgā ir arī kaut kas labs, jo tā netieši liecina, ka gana daudz ļaužu Latvijā cenšas veidot savu pašidentifikāciju ārpus viņu nacionālās, profesionālās, sociālās piederības. Vai, citiem vārdiem sakot, viņi vēlas redzēt sevi plašākā kontekstā. Viņi šādi mēģina apliecināt, ka viņus interesē, ka viņiem ir būtiskas tēmas, kas skar cilvēka dabu, kultūru, tradīciju utt.
Problēma gan tā, ka šāda pozicionēšanās reducējas uz konteksta sašaurināšanu līdz teju vai tikai divām iespējamajām «nometnēm». Tu vari piederēt vai nu «liberāļu», vai «konservatīvo» grupām (es te apzināti ignorēju citus apzīmējumus, kādus šīs grupas lieto sevis vai pretējās puses apzīmēšanai).
Nelāgi arī tas, ka daudzi no debatētājiem vēlas savu pozīciju iespējami ātri redzēt priekšmetiskotu politiska instrumenta (likums vai cita veida regulējums) formā. Respektīvi, ir tēmas, par kurām var un varbūt pat vajag asi strīdēties publiskajā domu apmaiņas telpā, bet ir ļoti piesardzīgi jāizturas pret politiskās varas metožu iesaistīšanu šajā procesā.