Pašvaldības pašlaik nav tiesīgas ieguldīt naudu cita īpašumā, tāpēc formāli tās nedrīkst labiekārtot valstij piederošās un tām apsaimniekošanā nenodotās pludmales, līdz šim bija jāatrod iespējas «puslegāli uzstādīt glābšanas stacijas, pārģērbšanās kabīnes, tualetes,» paskaidroja Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomniece Sniedze Sproģe. Bet pēc pārņemšanas valdījumā tās var sakārtot infrastruktūru, piesaistīt līdzekļus, konsultējoties ar speciālistiem, veidot zivju nārsta vietas upēs un saimniekot tā, kā tas ir jādara, uzskata LPS pārstāve.
Celmlauzis - Burtnieki
Burtnieku novads bija pirmais, kuram 2012. gadā nodeva valdījumā vienu no publiskajiem ūdeņiem - Burtnieku ezeru. Pagaidām par katru no šiem gadījumiem jālemj valdībai. Taču likumprojekts Zemes pārvaldības likums, par kuru būs jābalso Saeimai, paredz nodot visu pašvaldību teritorijās esošo jūras piekrasti un iekšzemes publiskos ūdeņus to valdījumā. Saskaņā ar Civillikumu Latvijā ir 207 publiskie ezeri un 42 upes, kā arī jūras piekraste, kuras garums pārsniedz 490 kilometru.
Burtnieku novada domes priekšsēdētājs Edvīns Straume pastāstīja, ka galvenais mērķis, pārņemot valdījumā Burtnieku ezeru, ir to apsaimniekot - attīstīt infrastruktūru, veicināt zivju resursu pieaugumu, kā arī uzlabot ūdenstilpes ekoloģisko stāvokli, jo tas strauji aizaug. Tāpēc ir iecere piesaistīt 425 000 latu ES naudas, lai izpētītu ezeru un atveseļotu to. Jau ir labiekārtota pludmale un izveidots laivu kanāls.
Drīzumā valdībai būs jālemj par publisko ūdeņu - Lielā Baltezera, Langstiņu ezera, Brinduļu kanāla - nodošanu apsaimniekošanā Garkalnes novadam. Saskaņošanā ir rīkojumi par publisko ūdeņu nodošanu Carnikavas, Ādažu, Garkalnes, Rēzeknes un Pļaviņu novada pašvaldībai. Arī Jūrmalas dome izlēmusi pārņemt valdījumā Lielupes daļu, Varkaļu kanālu un jūras piekrasti.
Baidās par apbūvi
Savukārt vides organizācijas raizējas, ka tas var beigties ar pieejas liegšanu publiskajiem ūdeņiem un to piekrastes apbūvēšanu. Bažu iemesls ir līdz šim notikusī nelegālā apbūve, papildu slodzes radīšana piekrastei un žogu būvēšana pie publiskajiem ūdeņiem, norāda organizācijas Zemes draugi padomes loceklis Jānis Ulme. Vienlaikus viņš atzīst, ka ir arī labie piemēri, kad tiešām veiksmīgi tiek atrasta vieta stāvlaukumiem tur, kur nav vajadzīgs izcirst mežus, un šīs teritorijas tiek apsaimniekotas, nekaitējot videi. Viņš piebilst, ka sabiedrībai jāseko līdzi vietējai varai, lai netiktu apdraudēti publiskie ūdeņi. Vides aizsardzības kluba viceprezidente Elita Kalniņa uzskata, ka pašvaldību iespējas ieguldīt līdzekļus pludmaļu un publisko ūdeņu apsaimniekošanā, infrastruktūras izveidē varētu nodrošināt citādā veidā un nevajadzētu nododot šīs teritorijas valdījumā. Tas, ņemot vērā pastāvošo praksi - ar žogiem ierobežot pieeju piekrastei, būvinspekcijas neesamību un ministriju nespēju atcelt pašvaldību pieņemtos lēmumus -, var novest pie tā, ka vēl lielākos apjomos notiks šo teritoriju apbūvēšana, kā arī sabiedrībai tiks liegta pieeja publiskajiem ūdeņiem, uztraucas E. Kalniņa.
Garkalnes novada priekšsēdētāja pirmais vietnieks Juris Silovs savukārt iebilst, ka neredz nekādu apdraudējumu cilvēku iespējai piekļūt pie upēm, ezeriem, lai atpūstos, un norāda, ka tas būtu neloģiski - sākt šādu vietu apbūvēšanu. Likumprojekts Zemes pārvaldības likums paredz, ka šīs teritorijas nenostiprina zemesgrāmatās, tāpēc publiskos ūdeņus «nevar pārdot, ieķīlāt, slēgt ilgtermiņa nomas līgumus vai arī jebkādi tiesiski apgrūtināt šīs teritorijas». Tāpat noteikts, ka tās aizliegts apbūvēt un pašvaldībām jānodrošina to publiska pieejamība, Dienai paskaidroja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāve Linda Tilta, piebilstot, ka valsts var arī izbeigt šīs valdījuma tiesības, ja pašvaldības nepilda normatīvos aktos noteiktās prasības un pienākumus publisko ūdeņu izmantošanā.