Pirms neilga laika pārlasīju sen par klasiku kļuvušo Džordža Orvela Dzīvnieku fermu. Lai gan 1945. gadā politiskās alegorijas formā tapušais darbs ir stāsts par notikumiem, kas risinājās PSRS Josifa Staļina valdīšanas laikā, baisi un mulsinoši precīzi saskatāms tas, kas šobrīd notiek Krievijā. Šķiet, romāna tēli veidoti pēc mūsdienu Krievijas prototipiem - skaidri iezīmējies Napoleons, precīzi ir atpazīstami mūsdienu Sniedziņi, Kviecēji, Bokseri, Kaķi, Mollijas, kā arī suņi, aitas un citi tēli. Varētu priecāties un uzjautrināties, ja vien nebūtu tik baisi. Baisi par to, ka 70 gadu laikā ne par mata tiesu nav mainījušās vadoņu prāta konstrukcijas, pēc kurām tiek vadītas valstis. Baisi, ka baušļi tiek pārrakstīti pēc vajadzības, baisi, ka argumenti tiek izgudroti. Baisi, ka XXI gadsimtā militārs pārspēks var būt noteicošais arguments.
Man ne mazāko šaubu, ka Ukrainā notiekošais ir ģeopolitisks un ģeoekonomisks stāsts ar visām no tā izrietošajām konsekvencēm. Gatavos eņģeļus šajā stāstā, visticamāk, neatradīsim. Tādu vienkārši šajos jautājumos nemēdz būt. Taču veids un forma, kā viens no pasaules varenajiem izvēlējies risināt problēmu, atmet mūs tur, kur pasaule atradās 1945. gadā, proti, aukstā kara sākumpunktā. Krievija ir parādījusi, ka Rietumu vērtības tai ir svešas. Tieši un bez aplinkiem - svešas. Krievija dzīvoja un dzīvo pēc savas vērtību skalas, principiem. Dod Dievs, lai notikumi Ukrainā neeskalētos līdz reālam asiņainam slaktiņam, taču, lai kā šī situācija atrisinātos, mana fantāzija ir pārāk nabaga, lai pārskatāmā nākotnē iztēlotos turpmāku konstruktīvu Rietumu un Krievijas dialogu.
Šobrīd tiek dzēsts ugunsgrēks. Taču pasaule strauji virzās, kur tā jau reiz bija. Tieši šajās dienās - 5. martā - pirms 58 gadiem bijušais britu premjers Vinstons Čērčils, uzstājoties ASV, paziņoja, ka Eiropā ir nolaists «dzelzs priekškars» starp PSRS un pārējo Eiropu. Tas bija brīdis, kas tiek uzskatīts par aukstā kara sākumu. Kara, kurš ilga 46 gadus.