Aiz dzīvojamās mājas plašajiem logiem ieraugām svecīšu izgaismotu telpu un Daci, kas mums māj ar roku. Rakstniece izskaidro abiem suņiem, ka atnācēji ir mūsējie, un tad pār mums nāk slapju buču birums. Puma un Oga savā mīlestības izpausmē grūti novaldāmas, un arī mēs neiebilstam pret tik aizrautīgu apsveicināšanos.
Pārnākt bērnu dienu zemē
Izlasījusi daudzus Daces stāstus par dzīvniekiem un putniem, viņas izjustos dabas aprakstus, kas vairāk par jebkuru žurnālista vēstījumu izteic rakstītājas noskaņas un viņas iekšējo būtību, no sirds priecājos par mūsu tikšanos. Vēl jo vairāk doties šurp mani mudināja ziņa, ka Daces tikai gadu un trīs mēnešus vecā kane korso šķirnes kucīte nupat gandrīz noslīkusi padziļajā dīķī pie mājas, kad uz tā tikko bija izveidojusies varbūt centimetru bieza ledus kārtiņa. Dace tikai tagad var pasmieties, atstāstot šaušalīgo gadījumu: «Bija uznācis pirmais un pagaidām vienīgais šīs ziemas aukstums, un dīķī izveidojās tā ledus kārtiņa. Izlaidu sunenes pastaigāties, un pēkšņi uz terases dzirdu - kaut kas izmisīgi smilkst. Oga bija skrējusi ūdenī, ielūzusi, un vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ! Ja nebūtu pamanījusi… Labi, ka vīrs (Ainārs Ščipčinskis - red.) bija mājās! Aizbrida, izvilka. Ogai pietika ar to vienu reizi, tagad viņa dīķim vairs netuvojas.»
Dace ar Aināru Pārgaujas novadā dzīvo kopš 1. aprīļa: «Esmu atgriezusies savā bērnības un jaunu dienu zemē. Piedzimu Rīgā, bet bērnībā daudz laika nodzīvoju laukos. Mans tēvs (puķu selekcionārs Jānis Rukšāns - red.) šīs mājas nopirka 1982. gadā un pamazām atjaunoja. Mēs ar Aināru četrus gadus meklējām māju ārpus Rīgas, un tagad esmu atgriezusies savā vietā, tēva mājās. Mūsu māja atrodas virs agrākā zirgu staļļa, kur tagad saimniecības telpas un garāža, bet otrajā stāvā mēs paši.»
Stāsti par suņiem starp rindiņām atrodami daudzos rakstnieces stāstos, par putniem - grāmatā Ķīpsalas putni. No Daces rokām ar «silti suniskiem sveicieniem» saņemu tikko apgādā Zvaigzne ABC iznākušu grāmatu Mīlasstāsti, kurā pats pirmais stāsts Suns ir rūgts un skumjš vēstījums. Tādu var uzrakstīt, tikai dzīvē izejot cauri smagiem dramatiskiem piedzīvojumiem.
Sveces liesmiņā sildoties, trauciņi uz galda elpo aromātiskas eļļas smaržu, aiz loga dīķis, aiz tā ābeļdārzs un mežs. Amerikāņu buldoga kucīte septiņus gadus vecā Puma un Oga pēc aizrautīgās apsveicināšanās un rotaļām nolūzušas uz viena paklājiņa. Dace klusi stāsta, ka suņi viņai bijuši vienmēr. Viņa pieskaita sevi suņiniekiem, kaut bijis arī kaķis Krokuss, «īsts žuļiks, kas skolas laikā sačurāja manus zābakus. Toreiz jau nevarēja apavus tā vienkārši nopirkt, un man divus mēnešus bija jāiet uz skolu ar sačurātiem smirdīgiem zābakiem».
Par suņiem Dace varētu stāstīt ilgi, aizrautīgi un labprāt. Par savu pirmo kolliju Čeriju, kas «nomira aiz vecuma», par kucēnu, kurš, Ščipčinskiem vēl dzīvojot Mežaparkā, bija pārmests pāri kaimiņu sētai un slīka akā - «izvilku viņu naktī ar sliekām un tārpiem aplipušu, laikam daudz ļauna kucēnam jau bija nodarīts viņa īsajā dzīvē, suņuks patoloģiski baidījās no visiem un visa un no kāda spalga trokšņa pēkšņi nomira ar sirdstrieku». Rakstniece turpina par balto laiku Lāci, kas piesitās pie veikala un panāca Daci pie draugiem talkas laikā piecpadsmit kilometru tālāk, «ko darīt, viņš pats pie manis atnāca». Jau šajās mājās dzīvojot, Pumai, kas uz laukiem atnāca kopā ar Daci un Aināru, un vēlāk arī Ogai bija jābiedrojas ar tēva veco kolliju Džindžeru. Suns tikai pavisam nesen aizgāja citos medību laukos.
Interesants būtu stāsts par Daces zirgiem, kuri viņai bija Rīgā un mita Kalngalē Ercenu skaistajos, gaišajos staļļos, taču «man no zirgiem bija jāatsakās, jo te nav iespēju viņus turēt». Viens Daces sacīkšu zirgs tagad mīt Orlā un jampadracējas lielā, skaistā sporta manēžā, otru iegādājās kādi vecāki savai meitiņai ar kustību traucējumiem.
Pumas un Ogas laiks
Daces skaistās sunenes pieder molosu šķirnes suņu grupai. Viņus vieno līdzīgas vizuālās iezīmes - masīvs ķermenis, milzīgi kauli, apjomīgs un īss purns un, kā mēdz teikt suņu īpašnieki, irdens ķermenis - ādas krokas uz galvas, pakaklē un arī uz ķermeņa. Gan Puma, gan Oga, kā jau kucītes, ir mazākas, graciozākas. Dace stāsta, ka molosu suņi viņai patikuši vienmēr. Viņai bija svarīgi, lai suņiem ir stabila psihe, lai viņi ir «strikti teritoriāli, tas nozīmē - neklīstu tālu no mājām. Oga un Puma tālāk par ābeļdārzu neiet, bet meža dzīvnieki zina, ka šī nav viņu teritorija, tāpēc ābeles nav apgrauztas. Mežacūkas šogad sakarā ar cūku mēri izšautas, tāpēc mūsu pļavas nav uzraktas».
Būtiski bija, lai suņiem ir laba veselība. Dace atklāti stāsta, ka amerikāņu buldogu viņa nevienam neieteiktu iegādāties, jo viņi ir tuvradnieciski sakrustoti, līdz ar to suņiem metas visādas kaites: «Puma ir brīnišķīgs un mīļš suns, bet ap trim gadiem viņai parādījās epilepsijas lēkmes, saplīsa saites uz vienas kājas, tā tika operēta, ielikti saišu implanti. Arī otrai kājai plīsušas saites. Te, laukos, Puma atkopusies. Kad meklējām otro suni, veterinārārsti ieteica kane korso, kas ir līdzsvaroti, atturīgi, apmācāmi. Nosaukums «kane korso» cēlies no latīņu valodas vārda cohors - sargs, aizstāvis. Ogu iegādājos lieliskajā Amberland audzētavā Liepājā un pārbaudīju, vai Ogas vecākiem izdarīti visi nepieciešamie rentgeni un testi.»
Rakstniecei bija svarīgi, lai suņi nav jātur pie saites un lai viņi netrenkā meža zvērus. Ne Pumai, ne Ogai nepatīk peldēt, un Dace uzsver - «ja pat suņus ņemam līdzi laivā, viņiem vienmēr uzvelku glābšanas vestes ar rokturi, tad var ievilkt laivā vai vismaz aizvilkt līdz krastam».
Tikai pa retam mājās ieskanas Daces Rukšānes mobilā tālruņa zvans. Viņa smaida: «Svešie zvani man ierakstīti kā pīlīšu pēkšķēšana - pē, pē!, bet Aināra zvans Ogas un Pumas balss ierakstā skan kā mīļš jautājums - vau, vau, vai ar jums viss kārtībā?»
Putni nesitas logos
Dace ar suņiem bieži dodas ekspedīcijās uz mežu: «Puma un Oga man vienmēr cieši turas blakus. Meklēju lielo putnu ligzdas, lai pieteiktu mikroliegumus un tos kokus nenocirstu, vēroju putnus, sēņu laikā aizraujos ar sēnēm. Izstaigājamies visas trīs. Uz purvu gan suņus līdzi neņemu, jo tur akači, viņas var noslīkt.»
Dace ir Latvijas Ornitoloģijas biedrības biedre, un lidoņu pasaule viņai ir tuva un saprotama. Ščipčinsku ģimenes mājā milzīgajiem logiem nav aizkaru, un es uz stikliem pamanu tikko jaušamas pelēkas svītras. Dace skaidro: «Kad sākām te dzīvot, putni bieži ieskrēja logos, un nereti bija letāls iznākums. Tad uzzināju, ka Ornitoloģijas biedrības veikalā var nopirkt ultravioletos flomāsterus, kas saucas Birdpen, un to svītras cilvēka acij no iekšpuses nemaz nav pamanāms, bet putni tās labi saskata. Ārpusē no augšas līdz apakšai novilku svītras uz visiem logiem, šai procedūrai izlietojās labi ja ceturtdaļa flomāstera, bet putni tagad ir glābti.»
Tuvajos svētkos rakstnieces māja būs pilna mīļu ciemiņu. Atbrauks Daces trīs meitas Agnese (22), Adele (20) un Annemarija (18) ar saviem draugiem, abi Aināra bērni, vecāki, draugi un paziņas. Skaistajā mājā tuvinieki aizmirst par pasaules steigu, par nevaļu. Dace novēl - lai visiem iemājo miers sirdī!