Veidojas apburtais loks: no vienas puses, politiķi un ar tiem strādājošie reklāmas speciālisti pamatoti sūrojas par vēstījumu un vizuālo tēlu priekšvēlēšanu reklāmās nolietošanos un atkārtošanos, bet, no otras puses, paši arī turpina turēties pie pierastā un izmisīgi meklēt iespēju atšķirties tur, kur šādas iespējas nav.
Autors atzīst, ka viņam viegli runāt, jo nedz viņš riskē ar ieguldīto naudu, nedz kārotā posteņa (ne)iegūšanu, tomēr aicinājums būtu uz šo reklāmu veidošanas principiem paskatīties mazliet no malas.
Tātad it kā pašsaprotami, ka politiskai reklāmai ir jāuzrunā cilvēki. Tomēr tad arī jāsecina, ka šīs reklāmas uzrunātais «cilvēks» ir visnotaļ savdabīgs, varētu pat teikt, emocionāli nabadzīgs - pilnīgi nekādas humora izjūtas, pašironijas, vieglprātības, runā izmanto tikai apgalvojumus un pavēles izteiksmi. Citiem vārdiem sakot, rodas iespaids, ka politiskās reklāmas mērķētas «cilvēkiem», kuru patiesībā nemaz nav. Formulējot citādi: tiek pieņemts, ka politika ir tā mūsu dzīves sastāvdaļa, kurā ir viena vienīga nopietnība un nekādas improvizācijas. Var jau turēties pie šāda priekšstata, tikai liekas, ka tas gluži neatbilst vairākuma iespaidiem.
Nav jau jātaisa balagāns - runa ir par to, ka, nekļūstot smieklīgi, politiķi var arī improvizēt. Piemēram, obligāta reklāmu sastāvdaļa ir solījumi - ticami, mazāk ticami, ietērpti dažādos darbības vārdos. Tātad paši politiķi, stāstot par savu pašreizējo vai iecerēto nodarbi, veido priekšstatu, ka politiķis ir visupirms kaut kas tāds, kurš sola. Nu, nav ļoti daudzveidīgi un pievilcīgi. Kāpēc politiķis, uzrunājot vēlētāju, nevar pastāstīt par trim lietām, kas viņu politikā pārsteigušas un likušas mainīt savus priekšstatus, par spilgtākajiem iespaidiem (ja viņš jau tajā darbojies)? Vai izstāstīt, kādas īpašības un zināšanas viņam potenciāli politiķa darbā palīdzēs un kādus savus trūkumus viņš apzinās? Respektīvi, normāls cilvēks stāsta normāliem cilvēkiem.
Jā, bet tad nevarēšot nodot vēlētājam savu «mesidžu». Kā nu to ņem. Tie «mesidži» jau kopumā tik un tā ir vienādi - ka jūs man kā pilsonim gribat tikai to labāko (atšķirties var tikai jomas, kurās jūsu sirds siltums koncentrējas). Ja neņirgājas, politiķi taču paši saka, ka balso par personībām. Šādam modelim, protams, ir trūkumi, tomēr, ja pieņemam, ka tā ir, vismaz es gribētu balsot par cilvēku, nevis par cilvēku nomaskējušos robotu, kas nolikts uz kādas Latvijas ainavas fona. Pieņemu arī, ka vairākums kandidātu spēj atcerēties un norunāt trīs teikumus un uz kādu brīdi fokusēt skatienu. Interesantāk būtu novērtēt, kāda ir kandidāta, ja tā var teikt, normālā sejas izteiksme un balss.
Bieži saka, ka sabiedrībā ir pārāk daudz negāciju attieksmē pret politiku un politiķiem. Iespējams, bet ko var gribēt, ja mūs aicina balsot nevis par cilvēkiem, bet kaut ko uzkonstruētu, kaut ko, kā īstenībā nav. Politiķi paši sevi iedzen veļas pulveru nišā, kur svarīgākais ir reklamēšanās intensitāte. Tomēr veļas pulveru gadījumā vismaz nenotiek tik smaga maldināšana - kaut kāds mazgāšanas līdzeklis jau ir. Savukārt politiskajā reklāmā tēls un cilvēks tā atšķiras, ka daudzi vēlētāji vēlāk noskaišas.