Bērnu pratināšana šobrīd visbiežāk notiek izmeklētāju darba kabinetos, kuros, pēc speciālistu teiktā, nav draudzīgu apstākļu. Ārvalstu pieredze liecina, ka interjeram telpā, kurā runā ar nepilngadīgo, jābūt tādam, kas rada drošības sajūtu. To, piemēram, varot panākt ar skaņu necaurlaidīgām sienām un durvīm, kā arī logiem, kuru nav ielas pusē, jo trokšņi un skats aiz tā var novērst uzmanību. Nopratināšanas istabā nedrīkst būt arī tādu papildu stimulu kā attēli, vaļēji plaukti, telefons, rotaļlietas, taču citādi ir ar uzgaidāmo telpu - tur mantas, krāsainie zīmuļi un papīrs ir vēlami.
Tiesībsarga birojs noskaidrojis, ka Rīgas reģiona pārvaldes iecirkņos nav specializēti iekārtotu istabu nepilngadīgo liecinieku pratināšanai. Jāatzīmē gan, ka viena šāda telpa ir pieejama ārpus iecirkņiem, taču, lai to izmantotu, esot jāpiesakās savlaicīgi - aptuveni četrus mēnešus iepriekš. Līdzīgi nevienas piemērotas telpas nav arī Latgales reģionā. Citviet Latvijā situācija ir atšķirīga: Vidzemes reģionā pieejamas četras istabas bērnu liecību saņemšanai, bet Zemgalē un Kurzemē - pa trim šādām telpām.
Centra Dardedze juriste Laura Ceļmale norāda, ka iepriekšminētie skaitļi nav iepriecinoši, turklāt problēmu netrūkst arī vietās, kur specializēti kabineti ir nodrošināti. Kā piemēru viņa min faktu, ka, lai nonāktu līdz šai telpai, bērnam bieži jāiet cauri tumšam gaitenim vai pat aizturēšanas izolatoram, tādējādi nepatīkamas emocijas gūstot vēl pirms nonākšanas it kā draudzīgajā galamērķī.
Ir arī citi ne mazāk būtiski sarežģījumi, kas ne vien traucē saņemt drošu liecību, bet arī bērnu atkārtoti nostāda upura lomā. Bieži tūlītēji nav pieejams psihologs, bet pašam izmeklētājam trūkst attiecīgās kompetences. Neizpaliek arī īpaši traumējošas reizes, kad cietušajam notikušais jāstāsta vairākas reizes un katru reizi citam speciālistam. «Deviņdesmit procentos šādu gadījumu bērns ir pazinis pāridarītāju, bet piecdesmit procentos gadījumu pāridarītājs ir viens no ģimenes locekļiem. Vardarbības laikā tiek sarauta emocionālā saite. Ja mēs runājam ar bērnu par noziegumu, kas ir pret viņu noticis, jāņem vērā fakts, ka viņam atkal būs jāveido emocionāla sasaiste ar kādu cilvēku - pratinātāju, psihoterapeitu vai jebkuru citu. Ja sāksim šīs personas mainīt, kā tas šobrīd nereti ir procesa laikā, viņam atkal ir pieredze, ka izveidojas un tiek pārrauta saite. Savā ziņā neapzināti tiek radīta tā pati situācija, kurā viņš jau bija,» paskaidro psihoterapeits Artūrs Miksons. Gan viņš, gan tiesībsargs ir vienisprātis, ka sākotnējā intervijā psihologa klātbūtne būtu obligāta, taču krimināllikums to šobrīd neuzliek kā pienākumu.
Iepriekšminēto iemeslu dēļ speciālisti uzskata, ka nepilngadīgie gandrīz vienmēr jāpratina tikai vienu reizi. L. Ceļmale uzsver, ka tas ne vien palīdzētu bērnam, bet arī procesam, jo atkārtota pratināšana traucē iegūt kvalitatīvus pierādījumus nozieguma atklāšanai.
Lai gan skaidrs, ka visi nepilngadīgie ir īpaši sargājami, par riska grupu var dēvēt dzimumnoziegumu upurus. Vairākās valstīs ar šiem cietušajiem strādā pēc speciāla Bērnu mājas modeļa, proti, ir droša vieta, kur nopratināšana notiek speciālistu vadībā, nepieciešamības gadījumā uzreiz tiek veikta arī medicīniskā izmeklēšana un notiek datu uzskaite. Šādā mājā atsevišķā istabā bērnu uzklausa kvalificēts speciālists, bet viņa stāstīto ar novērošanas kameru palīdzību blakustelpā vienlaicīgi dzird un redz visi nepieciešamie speciālisti, tādējādi pierādījumus padarot verificējamus.
Šobrīd valdībā pieņemts lēmums nodrošināt Bērnu mājas pilotprojektu Rīgas reģionā. Gada laikā plānots izvērtēt projekta efektivitāti, novērst ķibeles un domāt par iespējām konkrēto ideju realizēt visā Latvijā. Nākotnē tas ne vien ļaus izvairīties no atkārtotas bērnu viktimizācijas, bet arī uzlabos kriminālprocesu virzību.