Viena no kaitinošākajām situācijām ir tā, ka indivīds, grupa, uzņēmums, valsts ir izdarījusi konkrētā projekta ietvaros gandrīz visu no tās atkarīgo, tomēr izrādās, ka gala iznākums ir atkarīgs no procesiem, kas nav saistīti ar šīm pūlēm vai pat racionālu aprēķinu. Šķiet, šāda situācija veidojas kontekstā ar Latvijas iespējām pārfinansēt tuvākajos gados savus aizņēmumus par kaut cik pieņemamām likmēm.
Latvija savu saimniecību ir savedusi (salīdzinoši) tādā kārtībā, lai mums būtu iemesls sagaidīt, ka tirgi un investori to novērtēs. Diemžēl var gadīties, ka tas tā nenotiek. Runa ir par jau iezīmējušos apburtā loka situāciju eirozonā. Proti, virknei Eiropas banku ir nepieciešami papildu finanšu resursi krīzes seku novēršanai; politiskā vara to var nodrošināt (piemēram, ar Eiropas Centrālās bankas starpniecību), bet ar nosacījumu, ka bankas savukārt uzpērk valstu parādzīmes. Tā teikt, mēs - jums, jūs - mums. Tas ir, var gadīties, ka resursi, kas pēc loģikas būtu izdevīgāk izmantojami, pārfinansējot Latvijas saistības, tiks novirzīti sistēmas iekšpusē status quo saglabāšanai.
Protams, Latvija var mēģināt piesaistīt nepieciešamos resursus citos reģionos (Tuvējie Austrumi, ASV u. c.), tikai jārēķinās, ka mums objektīvu iemeslu dēļ nav tādas pieredzes šo investoru uzrunāšanā. Protams, var mēģināt strādāt šajā virzienā, savukārt Eiropas gadījumā diemžēl atliek gaidīt, vai kamols atšķetināsies.