Vakar šis noziegums atnesis jaunu ziņu - par izvarošanu aizdomās turētais vīrietis - meitenes patēvs - Centrālcietuma kamerā izdarījis pašnāvību. Kā ziņo aģentūras, viņš pakāries savu bikšu auklā.
Lai arī tagad nav vairs ko tiesāt - ne ar cietumu, ne ar nāvi, tomēr ir vērts atgādināt, kāpēc diskutēt par nāvessoda atgriešanu Krimināllikumā nav ne mazākās jēgas. Pirmkārt, Latvijai šajā jautājumā ir starptautiskas saistības, otrkārt un arī galvenokārt - izmeklēšanas un vainīgo tiesāšanas līmenis Latvijā nav ne tuvu tik stabils un kvalitatīvs, lai varētu droši kādam gala rezultātā iešļircināt nāves devu. Diezin vai tāds līmenis ir jebkur pasaulē. Kļūdu cēlonis visbiežāk nav vis tiesībsargu vai tiesnešu kompetences trūkums, bet gan tā pati atriebību alkstošā sabiedrība, kas aizmiglo lēmēju acis, spriedumu prasot pēc iespējas ātrāk un skarbāku. Tā pirms 30 gadiem seksuālā maniaka Rogaļova lietā sabiedrības baiļu spiediena dēļ tika uz nāvi notiesāts kāds jaunietis, kura atzīšanās vēlāk izrādījās «izsista» milicijas izolatorā. Tā arī mūsdienu Latvijā: pirms gadiem pieciem Ludzas pastnieces - gādīgas mātes - slepkavības lietā scenārijs līdzīgs. Žurnālistu piebāztā tiesas sēdē pirmā instance vienam no diviem aizdomās turamajiem piesprieda 18 gadu cietumsodu, savukārt tikai otrajā instancē, kad sabiedrības uzmanība bija noplakusi, izrādījās, ka pierādījumu par viņa vainu nemaz nav. Tagad viņš ir brīvībā.
Sabiedrības reakcija vienmēr būs emocionāla, ar to jārēķinās, taču tajā pašā laikā Latvija ir tiesiska valsts, par noziegumiem cilvēki ir jātiesā, un tas, ka aizdomās turamais pakaras savā kamerā, ir absolūta cietuma vadības nolaidība. Ne velti, esot cietumā, ieslodzītos parasti «atbruņo» - liek noņemt kakla ķēdes, kurpju šņores u. tml., lai nav nekādu risku «izlaist» tiesu, taču šoreiz, šķiet, noticis pretējais. Ieslodzījuma vietu pārvaldes vietnieks Valērijs Sergejevs, komentējot notikušo, nemaz neslēpj, ka viņiem ir bijušas ziņas par ieslodzītā nodomiem, taču, lūk, nosargāt viņu nav kaut kā sanācis.
Lai vai cik cietsirdīgs būtu bijis noziegums, kuram nav un nevar būt nekāda attaisnojuma, cietums nedrīkst būt vieta, kur kāds lemj tiesu. Šajā gadījumā Centrālcietuma amatpersonas, kas to pieļāvušas, būtu jāsoda un jāvērtē viņu atbilstība amatam.