Sociālās kustības ietvaros LI pārstāvji plāno tikties gan ar uzņēmējiem (šodien ar Latvijas Darba devēju konfederāciju), gan pašvaldību komunikācijas speciālistiem. Iniciatīva nav saistīta ar politiskajām partijām, kaut arī A. Rozenberga norāda, ka, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, būtu īstais brīdis uzklausīt arī politisko spēku redzējumu. Kustībā iesaistījušies uzņēmumi, kuri piedāvā darbavietas, Valsts kanceleja, kura aktualizējusi Facebook aplikāciju ar praktiskiem padomiem par atgriešanos Latvijā, kā arī vairākas nevalstiskās organizācijas.
Cilvēki, kuri atgriezušies Latvijā un atraduši sev piemērotu darbu, atzīst, ka svarīgākais nav atalgojums, bet darba vide. Daugavpilietis Ņikita Kazakevičs savulaik aizbraucis uz Dāniju studēt un atvēris arī pirmo uzņēmumu, bet vēlāk pārcēlies uz Zviedriju. Uzņēmums, kurā viņš strādā, piedāvā IT risinājumus personāla vadības jomā un meklē attīstības iespējas Baltijā, tāpēc Ņikita atgriezies Latvijā un šobrīd par mājām uzskata Rīgu. Viņš gan atzīst, ka nesaskata iespējas attīstīt biznesu dzimtajā Daugavpilī, drīzāk Viļņā un Tallinā. Jaunietis lēš, ka ap 85% viņa klasesbiedru un draugu studē un dzīvo ārzemēs. «Vienīgā motivācija viņiem būtu, ja es pastāstītu, cik te ir stilīgi,» viņš saka. Viņaprāt, jauniem cilvēkiem, tā dēvētajai tūkstošgades paaudzei, atalgojums nav pats svarīgākais, taču svarīgākā ir darba devēju attieksme. Daudzviet pret jaunajiem kolēģiem attieksme ir tāda - dari, ko tev saka, un cilvēkiem rodas sajūta, ka viņi netiek uzklausīti. «Mūsu paaudze būs vienīgā, kas pelnīs mazāk par iepriekšējām, jo motivators nav finanses, bet iespēja veltīt dzīvi savām vērtībām. Ja kompānijas to saprot un parāda, tas varētu būt labs motīvs atgriezties,» uzskata Ņikita.
Pirms piecarpus gadiem uz Londonu pārcēlusies Liene Pērkone, kura gribējusi gūt pieredzi starptautiskā uzņēmumā un dabūjusi lielisku darbu globālā tīklā, kas nodrošina pakalpojumus sociālajiem uzņēmējiem. Sākumā domājusi palikt Londonā gadu, bet nostrādājusi ilgāk, tomēr pamazām briedusi doma par atgriešanos. Viņa atradusi darbu Latvijā, taču septembrī sāks strādāt citā uzņēmumā, kura joma ir līdzīga darbam, ko Liene veikusi Londonā. Arī viņa atzīst, ka atalgojums nav galvenais: «Varētu strādāt korporatīvā kompānijā, kas ir spējīga samaksāt vairāk, bet tur tu esi skrūvīte lielā mehānismā un nezini, ar ko nodarbojies.» Daži Lienes draugi neplāno atgriezties, jo izveidojuši karjeru ne vien Londonā, bet arī Amsterdamā, Stokholmā un citviet. Liene arī atzīst, ka, pelnot vidēju algu Latvijā, iespēju ir vairāk nekā tad, ja vidēju algu pelna Londonā. Tur cilvēkam nākas dzīvot kopā ar vairākiem dzīvokļa biedriem, arī transports ir dārgs. Vienlaikus Latvijā viņai pietrūkst sajūtas, ka viss ir iespējams, te kādā brīdī kļūst skaidrs, ka «griesti» tomēr pastāv un ir ierobežotas izaugsmes iespējas.
Cilvēkiem ar ārvalstu pieredzi ir diezgan vienkārši nākt klajā ar inovatīvām idejām Latvijā, taču viss atkarīgs no tā, vai cilvēki gatavi tās atbalstīt, norāda Liene. Viņa dzirdējusi paziņu stāstus, ka vecāki, kas atgriežas Latvijā ar bērniem, mēģina rast alternatīvus risinājumus, lai, piemēram, viņu bērnus nespiestu obligāti gulēt pusdienas miegu bērnudārzā, bet saskaras ar attieksmi - «pie mums ir tāda kārtība, un, ja kādam kaut kas nepatīk, lai brauc atpakaļ». Liene arī pamanījusi, ka Latvijā sabiedrība ir daudz stereotipiskāk noskaņota nekā citviet - pastāv priekšstati, kādam statusam jāatbilst konkrētā vecumā, kā jāuzvedas, turklāt šie priekšstati ietekmē ne tikai attiecības ar svešiem cilvēkiem, bet arī tuviniekiem un draugiem. Atturīgu attieksmi pret jauniem risinājumiem darbā izjutis arī Ņikita - ne visi tic, ka tas, kas strādā Skandināvijas valstīs, būs labs arī Latvijā, bet ir iespējams pierādīt savu taisnību. Reizēm cilvēki prasot, cik viņam gadu, tādā veidā paužot neuzticību, vai jauns cilvēks var piedāvāt labu risinājumu.