Nē, par to nožēlas nav, gluži otrādi. Šad un tad esmu jutis pilnīgi kā likteņa pieskārienu, kad dzīves krustcelēs man tika parādīts, kas būs mans tālāk ejamais ceļš.
Vai varat uzskaitīt šos galvenos likteņa pieskārienus? Pirmais bija saistīts ar pievienošanos LNNK?
Ar dibināšanu. Tik tiešām, es tolaik iepazinos ar Gunāra Astras radiniekiem, pirms Astra bija atbrīvots no ieslodzījuma. Tolaik nonācu Astras un Titava ģimenēs, kurās brīvdomība un runas par Latvijas neatkarību bija ikdiena. Viņi ar to dzīvoja, cēlās un gūlās. Tolaik galvenais bija atskārsme, ka Latvijas neatkarība ir iespējama. Tika apspriests arī Finka pareģojums. Finka pareģojums par to, ka Latvija kļūs brīva gadā, kura rakstība būs no abiem galiem vienāda. Mēs to apspriedām Astras ģimenes lokā vēl 1986. gadā. Toreiz, jāsaka, 1991. gads visiem šķita neticams. Domāja, ka drīzāk tas būs 2002. gads. Bet apbrīnojamā kārtā 1991. gadā šī Latvijas neatkarība arī tika atgūta.
Tad izšķīrāties vadīt Latvijas Banku?
Uzskatīju, ka Latvijas politiskā neatkarība ir tikpat kā nolemta, bet Latvijas nākotne būs atkarīga no mūsu ekonomiskās patstāvības. Tādēļ es apzināti aizgāju uz Augstākās padomes Ekonomikas komisiju. Tur strādājot, izvirzījos kā banku apakškomisijas vadītājs un vēlāk kļuvu par Latvijas Bankas vadītāju.
Nākamais likteņa pieskāriens - Jaunā laika dibināšana. Kādi faktori šeit ietekmēja?
Tie faktori bija dažādi, taču galvenais bija sašutums par to, kā mēs paši būvējam savu valsti, kā esam pieļāvuši korupcijai iezagties visos valsts pārvaldes līmeņos, ieskaitot policijas un specdienestu struktūras, kurām pēc mana toreizējā priekšstata vajadzēja būt absolūti tīrām un, taisni otrādi, sargāt pārējos no līdzīgu sērgu izplatīšanās. Sašutums par to, ka tā turpināties nevar, noveda pie Jaunā laika izveidošanas.
Vai šobrīd ir kāds jauns likteņa norādījums?
Pēc darba finanšu ministra amatā, lai gan Valdis Dombrovskis piedāvāja kļūt par finanšu ministru arī pēc vēlēšanām, es teicu paldies par uzticību, bet nolēmu pievērsties zinātnei. Nākamajā gadā man bija tāds pārdomu laiks, biju distancējies no politiskajiem procesiem. Darbojos tieši zinātnē, kur apguvu daudz jauna, kas bija noticis šajos 20 gados. Bet tad atkal manā draugu lokā nonācām pie atziņas, ka lietas ir ļoti nopietnas un ka varam pazaudēt to valsti, kuru esam atguvuši.
Kas ir šī lielā nopietnība?
Tā, ka mēs ne tikai fiziski izmirstam, bet arī zaudējam iedzīvotāju emigrācijā. Mūsu jau kļūst kritiski maz. Arvien vēl palikušajiem nav tādas nopietnas trauksmes sajūtas, arvien turpinām strīdēties un par ļoti otršķirīgiem jautājumiem. Neesam apzinājušies, ka faktiski nācijas «būt vai nebūt» ir tas, vai spēsim saņemties un nodrošināt attīstību. Jo tikai tas un nekāda cita emigrējošo mājās saukšana nestrādās. Tāpēc šajā kritiskajā brīdī mēs kopā ar draugiem, no kuriem daudzi ir uzņēmēji, sapratām, ka nedrīkstam ļaut notikumiem virzīties pašplūsmā.
Vai pašreizējā valdība šajā jautājumā nedara pietiekami daudz un ir vakuums, kas jāaizpilda?
Nenoliedzami ir vakuums, kas ir jāaizpilda. Es gribu īpaši uzsvērt, ka ar to es negribu kritizēt pašreizējo valdību. Manuprāt, īpaši premjers ir viens no labākajiem, kāds mums ir bijis visā Latvijas vēsturē.
Te nav pretrunas?
Visi pārējie premjeri, ja neskaita Meierovicu un Ulmani, acīmredzot bijuši vēl vājāki, vismaz cik mēs varam spriest pēc spējas noturēt koalīciju diezgan grūtos apstākļos. Manuprāt, ļoti svarīgi faktori valdības vadītājam ir viņa godīgums un kompetence. Mēs nekritizēsim pašmērķīgi valdību, lai būvētu sev politisko kapitālu.
Bet kur tad ir tas vakuums?
Mēs līdz šim brīdim neesam apzinājušies nacionālā mērogā, ka attīstība - tas nav kaut kas, kas nokrīt pats no debesīm. Tu vienkārši dari savas ikdienas lietas un pēkšņi sāc attīstīties. Tā nenotiek. Valstis, kas ir attīstījušās, savā vēsturē noteiktā posmā ir sapratušas, ka ir slikti, un pieņēmušas noteiktus lēmumus attīstīties. Minēšu piemērus. Singapūra, kas pirms 50-60 gadiem bija mazs ciematiņš, pieņēma lēmumu attīstīties. Šodien tā ir pirmajā vietā daudzās jomās pasaulē. Otrs piemērs - Somija. Pagājušā gadsimta 70.-80. gados situācija bija līdzīga Latvijai. Somi emigrēja uz Zviedriju, jo tur bija labāki ekonomiskie apstākļi. Somija pieņēma apzinātu lēmumu attīstīties, daudz ieguldot izglītībā, aizgāja pa inovāciju un augsto tehnoloģiju ceļu. Šodien arī Somija ir viena no attīstītākajām valstīm. Mums ir jādara kaut kas līdzīgs. Jāapzinās, ka pati no sevis nekāda manta no debesīm nekritīs, eiro neatrisinās visas problēmas. Arī tirgus ekonomika, kas ir uzskatāma par evolūcijas mehānismu. Protams, evolūcija un tirgus kaut ko atrisinās. Ar laiku cilvēce nenoliedzami attīstīsies un šajā teritorijā dzīvos labāk nekā līdz šim. Tikai kas dzīvos - vai tie būs latvieši un vai tā būs Latvijas valsts? Līdz ar to, ja mēs gribam ne tikai saglabāt valsti, bet arī nodrošināt, lai te ir interesanti un lai cilvēki atgriežas, nepieciešama attīstība. Un šobrīd šim mērķim vajadzētu koncentrēties.
Bet kas nodrošinās attīstību?
Mēs vēl neesam izpratuši, ka uzņēmēji mums ir nacionālā vērtība, kas ir atbalstāma, kopjama. Šobrīd mūsu attieksme pret uzņēmēju ir labākajā gadījumā - vai tu esi vai neesi nomaksājis visus nodokļus. Visticamāk, ka neesi, tu esi blēdis, mēs tevi pārbaudīsim vēlreiz un vēlreiz. Mums vienalga, ka muļķīgas atskaites tev traucē pievērsties biznesam un darīt savu darbu. Tas nekas, mums te ir noteikumi un regulācijas, stāvi pie ratiem. Šāda šobrīd ir dominējošā attieksme. Bet uzņēmēji īstenībā ir divreiz lielāka valsts un valdība nekā pašreizējais Ministru kabinets kopā. To es varu pamatot ļoti vienkārši. Valdība neražo neko, tikai pārdala vienu trešo daļu no kopprodukta, ko mums samaksā uzņēmēji. Divas trešdaļas no tā sekmīgi reinvestē, tātad iegulda tālāk.
Vai tad darba ņēmējs arī nerada vērtības?
Darba ņēmēja darba nopelnus neviens nenoniecina, tomēr viņa darbs ir jāorganizē. To dara uzņēmējs. Kas notiek, ja strādnieku padomēm ļauj pārvaldīt rūpnīcas, mēs redzējām PSRS. Kas notiek, ja šīs 2/3 no kopprodukta reinvestē valdība, mēs arī redzējām visā sociālisma nometnē, kur nevis tirgus un uzņēmēji reinvestēja, bet valsts ar visām plānu komitejām.
Bet uzņēmēji arī ir dažādi...
Gluži tāpat var teikt, ka dažādi ir arī skolotāji, ārsti un politiķi, nenoliedzami. Uzņēmēju vidē ir lietas, kuras jāvērš par labu. Korupcija nedrīkst pastāvēt ne privātā, ne publiskā sektorā, jo tā kaitē attīstībai. Nodokļi ir jāmaksā visiem, lai nekropļotu konkurenci. Taču runa ir par to, ka, mēģinot vadīties pēc stereotipiskajiem sliktākajiem piemēriem, mēs īstenībā iznīcinām galveno dzinējspēku, kas varētu radīt IKP.
Jūs minējāt, ka jāsludina ierēdņiem mīlestība pret uzņēmējiem. Bet vai nav jāsludina mīlestība pret ilgtermiņa projektiem, nevis ātras peļņas gūšanas projektiem? Vai tā Latvijā arī nav problēma?
Protams, ka tā ir problēma. Bet šeit droši vien - kas ar zobenu nāk, tas no zobena krīt. Un, kas ar mīlestību nāk, tas arī mīlestību saņem pretī. Mijiedarbība šeit ir abpusēja. Mēs ar dažādām traucējošām inspekcijām atšķiramies no līdzīgām valstīm rietumos. Neskatoties uz to, mūsu uzņēmēji ir spējuši arī krīzē izdzīvot un nodrošināt ražošanas pieaugumu. Viņi ir tie, kas maksā algas arī politiķiem. Bet attieksme pret uzņēmēju gan no ierindas cilvēkiem, gan ierēdņiem ir aptuveni tāda - labākajā gadījumā viņi mums nedara neko ļaunu, bet arī neko labu. Kaut gan īstenībā uzņēmēji būtu jāatbalsta. Te nav runa par kaut kādu individuālo favorītismu un negodīgiem valsts pasūtījumiem, runa ir par veselu nozaru atbalstu, kur visi maksā nodokļus, jo apzinās, ka par tiem valsts palīdz attīstīties, iekarot eksporta tirgus, palīdz nodrošināt izglītību viņu nākamajiem darbiniekiem. Daži uzņēmēji ir pat ieteikuši: klau, kad es eju uz banku, man pretī ir privātais baņķieris, ko es pazīstu, pie kura varu aiziet un atrisināt problēmu abiem izdevīgā veidā. Kāpēc pie valdības nevarētu būt tādi cilvēki, kas būtu speciāli orientēti saskarsmei ar uzņēmējiem? Piemēram, viens ierēdnis, atbildīgs par konkrētu nozari. Šo cilvēku varētu vērtēt pēc tā, kā nozare izsakās par viņu. Tad viņš nevarētu izrādīt favorītismu kādam atsevišķam uzņēmumam, un viņam būtu jārūpējas par problēmām, kas ir nozīmīgas visai nozarei kopumā. Atcerēsimies nesenos krīzes gadus. Tieši ārzemju uzņēmēji bieži bija pirmie, kuri no Latvijas aizgāja, sašaurinot tirgu. Nacionālais uzņēmējs nekur neaizgāja un palīdzēja mums pārvarēt krīzi. Nacionālais kapitāls ir mūsu vērtība, mums nav pašmērķīgi jāvergo ārzemju investīcijām. Ārzemnieks te redzēs peļņas iespējas un tad, kad kļūs grūti, aizies. Mūsu uzņēmēju peļņa paliks Latvijā.
Bet vai, integrējoties ES, šis uzņēmējs nekļūs arvien maznozīmīgāks?
Viņš nav bijis maznozīmīgs nevienai Eiropas valstij, lai ko runātu par vienotiem tirgiem. Piemēram, mūsu celtniekiem ir ļoti grūti ielauzties Zviedrijas vai pat Igaunijas un Lietuvas tirgos.
Tas varētu būt zināms nacionālā protekcionisma veids.
Es runāju par nacionālo uzņēmumu atbalstu vismaz tādā līmenī, lai viņi būtu ar līdzīgām iespējām kā ārzemju investors. Ārzemju investoru padomei valdība atskaitās reizi gadā. Mūsu uzņēmējam valdība tā neatskaitās, un tā ir ļoti liela disonanse. Mūsu nacionālajam kapitālam vajag radīt vismaz tādas pašas attīstības iespējas.
Mums ir uzņēmēju konfederācija, kas sēž ar valdību pie viena galda.
Reizēm valdība formalitātes pēc ar viņiem aprunājas, bet viņi nesēž pie viena galda. Viņiem valdība neatskaitās. Ārvalstu investoru padome ir daudz jaudīgāka, pie tam aiz investoriem stāv šo valstu valdības un viņu vēstniecības. Nav rets gadījums, kad ārzemju vēstnieks ierodas pie premjerministra, lai pārrunātu konkrētas problēmas, ko kāds viņu valstu uzņēmējs ir sajutis Latvijā. Ir bijuši gadījumi, ka pat citu valstu premjeri zvana mūsu premjeram, lai netiešā veidā sekmētu kādu viņu valsts uzņēmumu piedalīšanos konkursā. Mūsu ārlietu dienests pagaidām ir bijis atturīgs līdzīgā mūsu ražotāja atbalstā.
Ar ko sāktu, ja kļūtu premjers?
Es sāktu ar to, lai vienkāršotu un rediģētu normatīvos aktus, lai no tā automātiski izskaustu jebkuru divdomīgu traktējumu vai pārāk sarežģītu normu, lai vienkāršotu spēles noteikumus. Pārskatītu, protams, kā mēs interpretējam ES normas, kur bieži vien mēs esam bijuši lielāki kristieši par Romas pāvestu. Runātu ar ierēdņu korpusu, lai visi saprastu, ka uzņēmēji nav bagātnieki, kas dzīvo cepuri kuldami ārpus valstiskām struktūrām, bet ka viņi ir nepieciešama valsts sastāvdaļa un ka ar viņiem ir jāsadarbojas. Jautātu, kas nepieciešams, lai vieglāk strādātu. Pats par sevi saprotams, ka nodokļi būtu jāmaksā un tos varbūt pat maksātu ar lielāku prieku nekā tagad. Likumi un noteikumi, kad tie ir izrediģēti, ir jāievēro, un mēs sākam jaunu dzīvi līdzīgi kā Somijas piemērā. Arī - precīzi aprakstīti valsts ierēdņu amata pienākumi ļoti palīdz izskaust korupciju. Singapūrā politiķu un valsts pārvaldes darbinieku vidū tiek virzīti talantīgākie, un viņiem ļoti labi maksā. Kā arī darba rezultātu kvantitatīvi mēra. Ja tas ir iekšlietu ministrs un apņemas samazināt noziegumus par noteiktu procentu, tad tiek sekots līdzi, lai tie noziegumi arī samazinātos.
Singapūrā ir vienpartijas valsts. Vai liberālā daudzpartiju sistēmā tas strādātu?
Mēs ar laiku nonāksim pie savas valsts pārvaldes optimizācijas jautājuma, jo tā Veimāras republikas parauga satversme, kāda pie mums ir saglabājusies, nav saglabājusies praktiski nekur. Visas citas valstis, ieskaitot mūsu kaimiņvalstis, šīs satversmes ir nopietni reformējušas. Nedomājiet, lūdzu, ka Singapūrā autoritārisms ir vienīgais vai galvenais attīstības dzinulis. Ja ar to pietiktu, tad, ziniet, mums nebūtu tādu piemēru kā Ziemeļkoreja. Nē, Singapūrā autoritārisms nodrošināja stabilitāti, bet reformu pamats bija cits. Singapūras premjers saka: ziniet, mums ir demokrātija, bet mums tā ir radusies no citas skolas, kur mēs nevis katru gadu balsojam par jaunu valdību, bet gan ievēlam savus līderus un dodam viņiem mazliet ilgāku laiku, lai varētu īstenot reformas. Pēc 10 gadiem mēs vērtējam, un, ja reformas bija sekmīgas, mēs viņus ievēlam atkal.
Es pievērstu uzmanību arī izglītībai un augstajām tehnoloģijām. Nākotne ir saistīta ar modernajām tehnoloģijām. Zinātni iesaistot attīstībā, novērstu trūkumus, kas traucētu zinātniekiem patentēt savus izgudrojumus. Valsts viņiem nepalīdz pat nodrošināt, lai izgudrojumus aizsargātu. Medikamentu ražošanas gadījumā mēs būtu varējuši pelnīt miljardus, tā vietā mēs savus patentus atdodam ārzemju kompānijām par smieklīgu naudu, jo nespējam ražot paši.
Tad jums ir vajadzīga politiskā vara?
Mēs savu piedāvājumu izteiksim. Uzskatu, ka es jau esmu iesaistījies aktīvajā politikā, kad nodibinājām biedrību Latvijas attīstībai. Tā, cerams, augs gan fiziski, gan intelektuāli. Piedāvāsim dažādus risinājumus.
Jūs piedāvāsiet idejas, kuras pildīs citi?
Es nekad neesmu teicis, ka nepiedalīsimies to realizācijā. Par to šobrīd ir pāragri runāt. Esmu jau teicis, ka kāda mums radniecīga organizācija, visticamāk, izveidosies un iesniegs sarakstu nākamajās Saeimas vēlēšanās.
Kādas ir jūsu attiecības ar Vienotību?
Ļoti labas. Politiskā greizsirdība ir jāliek pie malas. Augstu vērtēju Vienotību, viņi turpinās darīt savu darbu, un redzu, ka nākotnē varēsim sadarboties. Tai pašā laikā Vienotība nevarēs tik tiešā veidā koncentrēties uz attīstības idejām, kuras objektīvu apstākļu dēļ sākotnēji nebūs populāras visu sabiedrības slāņu acīs. Mēs esam tie, kas koncentrēsies uz attīstības idejām. Tādā veidā aizpildot politisko vakuumu šajā jomā. Mūsu biedrība tāda arī paliks un būs atvērta arī citu partiju biedriem.
Jūs pēdējā laikā strādājāt ar mākslīgā intelekta jautājumiem. Ko tas īsti nozīmē?
Mākslīgais intelekts ir viena no plašām datorzinātņu nozarēm. Tas jeb, citiem vārdiem, gudrie algoritmi mūsu ikdienā ienāk jau šodien.
Vai varat noteikt robežu, kur mašīna pārvēršas par intelektu?
Šobrīd zinātnieki un teorētiķi nav līdz galam atbildējuši, kas ir apziņa. Es uzskatu, ka apziņa veidojas no daudziem sīkiem elementiem to mijiedarbības rezultātā. Smadzenēs tie ir neironi. Tāpat arī mēs kā sabiedrības atomi mijiedarbojoties veidojam sabiedrības apziņu, kura ir kas vairāk nekā indivīda apziņa. Pagaidām es neapgalvoju, ka kāda programmēta mašīna spēs domāt, bet, visticamāk, tas būs tieši tā. Vienīgā iebilde, ja mēs sastāvam ne tikai no mums zināmajiem atomiem un to stāvokļiem, bet, ja mēs patiešām esam saslēgti augstākstāvošā tīklā un uz mums iedarbojas vēl nezināmi lauki...
Vai Dievam ticat?
Šis ir ļoti sarežģīts jautājums. Kā zinātnieks es teiktu - esības un pasaules rašanās noslēpums ne tuvu nav atklāts. Modernās zinātnes priekšstati par kosmoloģiju, kvantu mehāniku, informācijas prioritāti pār matēriju norāda nopietnus pētniecības virzienus turpmāk. Šī būtu atsevišķa saruna, bet pasaule nav tik dīvaina, kā mums šķiet, tā ir daudz dīvaināka. Jautājums par to, kāds ir mūsu mērķis, no zinātnes viedokļa ir neatbildēts.