Latvieši mīl nostāties opozīcijā, tā mums tāda kā rīta vingrošana, tāpēc ilgus gadus kinovide dalījās divās nometnēs - BP un Arsenāla nometnē -, savukārt tie, kuri mīl labu kino, - riekšavām smēla no abiem festivāliem. Septembris Latvijā bija pamatīgs drūzmēšanās laiks - it kā citu mēnešu nebūtu - par skatītāju, kurš labas filmas skatās tikai un vienīgi septembrī, lai pēcāk visu gadu mirktu rēnā Holivudas straumē - cīnījās gan Arsenāls, gan Baltijas pērle.
Kā zināms, viens no opozicionāriem negaidīti izstājās no spēles - apnika, sagura, kas zina. Kaut šīs nedēļas sākumā - dienās, kurās bija paredzēt notikt Arsenālam, risinājās patlaban vēl ļoti mazs un kluss pasākums Riga FF, kura koncepts - sava veida solidaritātes demonstrējums Arsenāla garam un piemiņai. Juridiski un formāli ar slēgto Arsenālu jaunajam festivāliņam sakara nav, kaut to rīkoja Šarlote Līduma, kura tad arī paliks Arsenāla vēsturē kā tā pēdējā direktore. Acīmredzot viss notiks, kā jānotiek, - komanda, kas pēdējos gadus rīkoja Arsenālu, savu «lielo priekšnieku» - Augusta Sukuta un arī Māra Gaiļa - «atlaista», ies savu ceļu. Un kāpēc ne - kontakti, iestrādes, pieredze ir un arī apziņa, ka Baltijas pērle nebūt neaizņem visas nišas, proti, pilda tikai daļu no tām funkcijām, ko mēdz pildīt starptautiski filmu festivāli.
Baltijas pērle pēdējos gados ērti iejutusies vienā no iespējamiem festivālu formātiem - tas ir nepretenciozais festivālu «daidžesta» formāts, kas atļauj organizētājiem vienkārši izlasīt gardākās rozīnītes no lielo milžu Kannu, Venēcijas, arī Berlīnes programmas. Marina Ļipčenko var nebūt redzējusi nevienu no šīm filmām, taču tas viņai netraucē dinamiski iegādāties šo filmu izrādīšanas tiesības - gan tikai uz vienu vai divām reizēm savā festivālā. Baltijas pērle ļoti kompaktā organizatoriskā komanda neizvirza milzu ambīcijas, neizliekas, ka rada unikālu skati ar konkursu, balvām, diskusijām, - tā rāda izcilas filmas, kuras pretējā gadījumā līdz Rīgai tā arī neatnāktu (lielākā daļa) - jo tiek uzskatītas par komerciāli riskantām. Atrādot nozīmīgāko pasaules festivālu līderus, BP neriskē ar programmas kvalitāti - tā pēdējos gados ir bijusi pat ļoti laba. Arī šogad - ir visas iespējas festivālā redzēt iespaidīgu daļu no šī gada labākajām filmām, kas izraisījušas diskusijas un ieguvušas prestižas balvas festivālos, kuri spēlē ietekmīgu lomu Eiropas kino biznesā. Baltijas pērle ir ļoti atkarīga no skatītāju uzmanības, tās naudiņas, ko skatītāji iegulda biļetēs, - valsts atbalsts festivālam ir bijis minimāls. Filmu tiesību iepirkšana, transports u.c. - ir festivāla organizatoru finansiālais risks.
Tālab Baltijas pērle mēģina ļoti fleksibli reaģēt uz skatītāju vēlmēm (ne tik daudz uz kādām būtiskām tendencēm). Ja pērn lieliski skatījās modes filmu kolekciju, proti, dokumentālas filmas par augstās modes māksliniekiem un šo fenomenu - multimiljonu biznesu -, šogad, lūdzu, modes filmu kolekcija ir papildināta un dažādota - skatieties! Ja pirms vairākiem gadiem uz urrā aizgāja Odrijas Hepbernas retrospekcija, arī šogad Baltijas pērle vēlreiz rāda Brokastis pie Tifanija. Kaut, iespējams, Hepbernas vietā daudz labāk būtu bijis papildināt Monro filmu kolekciju - šogad aprit 50 gadu kopš aktrises nāves, un kāpēc neradīt iespēju šo «ikonu» novērtēt arī kā aktrisi.
Kas notiks tālāk? Noteikti radīsies festivāls, kas mēģinās ieņemt bijušo Arsenāla nišu - vai tas būs jaunulis Riga FF vai kāds cits - redzēsim. Pagaidām paliekam pie tā, ka Baltijas pērle ir izglītojoša iespēja Rīgas skatītājam, tie ir pilsētas svētki bez jelkādas starptautiskas nozīmes un arī bez ambīcijām. Paliekam pie atvērtā fināla.